Vilis Bukšs
*Sanitai, laikraksts "Vaduguns"
Barikādes, barikādes…
Kā katru gadu šajā laikā, tā arī šogad saņēmu 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības prezidenta, 1991. gada barikāžu muzeja direktora Renāra Zaļā ielūgumu apmeklēt barikāžu muzeja ekspozīcijas jaunās daļas atklāšanu. Papildus jaunajai ekspozīcijas daļai ielūdza iepazīties arī ar jauno muzeja kafejnīcu. Protams, viss tas jauki! Bet es atkal kārtējo reizi neaizbraucu… Ne tikai tāpēc, ka 17. janvārī, kas ir darba diena, man jāstrādā, bet arī tāpēc, ka autobusa biļete man jāpērk svešā naudā jeb eiro. Arī barikāžu muzeja kafejnīcā par kafijas tasi tagad man jāmaksā ar svešām monētām jeb eiro centiem… Braukt uz pasākumiem, lai atcerētos laiku, kurā piedzima atjaunotā Latvijas Republika un par tējas krūzi un pīrādziņiem maksāt svešā valūtā, man tas nav pieņemams. Labāk lai es palieku konservatīvs un nesaprasts, bet vismaz godīgs pret savu sirdsapziņu. Protams, darba alga gribot negribot būs jāsaņem svešajā naudā, jo bez dienišķās maizītes ne izdzīvot, ne pārdzīvot. Bet skumjākais, ka visa šī eiro kampaņa notika bez tautas viedokļa uzklausīšanas un tas liecina tikai to, ka nākotnē arī Satversme un valsts pamati tiks pārvērsti eiro un tautai neviens to neprasīs.
Aicināja arī Viļakas novada muzejs, kur no 16. līdz 22. janvārim izstāde „Atmiņu šūpoles”, kas veltīta 1991. gada barikāžu dienu atcerei. Savu dalību atteicu, jo nevēlos būt jocīgs vai pārprasts skolas bērnu acīs un prātos. Bērniem no katras šādas tikšanās kā ceļamaize dzīvē jādod ticība par savas valsts plaukstošu nākotni, bet ja to nevar, tad labāk paklusēt.
1991. gada barikādes bija unikāls notikums, es teiktu, pasaules vēsturē, kad tauta ar nevardarbīgiem līdzekļiem nosargā lielāko no jaunradītajām vērtībām – savu Valsti. Tāpēc tagad divtik skumji, ja tauta tiek upurēta politiskās ļaunprātībās un kā balta aitiņa apcirpta un nokauta. Barikādes, barikāžu laiku un tautas vienotību atceras tikai tad, kad pienāk kārtējā barikāžu atceres nedēļa. Tiek ievilkts kārtējais ķeksītis, ka pasākums noticis un līdz nākamajai reizei. Barikāžu laika garu politiķi aizmirst jau otrajā dienā pēc barikāžu atceres ugunskura, lai gan ar to viņiem būtu jādzīvo ikdienā.
Vispār kamdēļ es visu to stāstu, jo lielākajai daļai viss tas sen zināms un ar to samierinājušies. Ja tā, tad kamdēļ mums vajadzīga sava valsts un politiķi, kas šeit darbojas? Kāds bijušais 1991. gada barikāžu dalībnieks man teica: „Vili! Ko tu te pārdzīvo… Kāda te tauta! Te vairs tikai ļautiņi, kas vai nu izdzīvo, vai uzdzīvo, vai pārdzīvo…”.
Ja Trešās atmodas laikā idejas vārdā biju gatavs ziedot arī dzīvību, tad tagad esmu attālinājies no tā laika skaistajiem ideāliem un sapņiem. Un jo gads, jo tālāk. Iespējams, ka vajadzētu kaut ko darīt, bet tad atkal pretjautājums – kādēļ? Varbūt barikādes toreiz tika mākslīgi radītas, tāpat kā eiro tagad? Varbūt iejaucoties providences noteiktajā kārtībā, tiek izjauktas mūsu tautas un valsts likteņa kārtis? Jo ja te, Latvijā, vairs palikuši tikai ļautiņi, kas izdzīvo, uzdzīvo vai pārdzīvo, tad kādēļ izjaukt lietu dabisko kārtību…