***
dāma ar sunenīti…
Ik vakaru dāma iziet pastaigāties, garā, elastīgā saitē turot savu sunenīti jeb kucīti. Dzīvnieciņš mīļš, kārtīgs un ļoti tīrs, jo ik vakarus tiek vannots, rūpīgi sasukāts un iesmaržots.
Pirms kāda laika, dāmai izejot pastaigā, pie mazās kucītes pieskrēja liels, skaists un seksīgs suņu tēviņš… Dāma, ieraugot šo skaistuli, kurš bieži apciemoja viņas kucīti, palaida vaļīgāk saiti un pati apsēdās uz soliņa… Šādās reizēs viņai patika vērot, kā lielais skaistulis apmīļo un sekso ar viņas kucīti… Dāma saspringa, it kā pati zem tēviņa tikusi… un vēroja, kā šoreiz būs… Bet lielais suns, apostījis mazo sunenīti un neizrādījis nekādu seksuālo interesi, prom bija… Dāma, šķiet, ka bija pat šokēta, – kā tad tā!?… Kāpēc skaistulis vairs neliekas ne zinis par viņas kucīti?…
Tikai vēlāk dāmas draudzene atklāja viņai patiesību. Kamēr kucītes saimniece bija garākā prombūtnē, šās sirdsmīļā draudzene, kurai palūdza apkopt un uzturēt kucīti, esot greizsirdīgai uz savas draudzenes četrkājaino mīļumiņu, izmantoja iespēju un aizveda kucīti pie vetārsta… Dakteris ar attiecīgiem preparātiem kucīti pārvērta par sunenīti…
***
onkulītis…
Viņš vienmēr apsēdās pirmajā rindā… Viņam patika, ka politiķi, kas pirmsvēlēšanu laikā brauca un stāstīja interesantas lietas, vienmēr pievērsa uzmanību pirmajā rindā sēdošajam un vienmēr piekrītoši ar galvu mājošajam, mazajam vīrelim…
Koncertos vai citās reizēs, kad tautas namā kāds pasākums, mazais vīriņš vienmēr bija klāt un pirmajā rindā… Viņam patika aplaudēt un to viņš centās darīt pie vismazākās pauzes… Pasākumam beidzoties plaukšķināja tā, ka dažreiz viņa plaukstās asinis pārstāja ritēt…
Lekcijās, kad lektors uzrunā visus klātesošos un saka, – tagad uzdevums visiem, – mazais vīriņš sāk klapēt uz nebēdu… Bet citreiz ar savu klapēšanu viņš aizbaida kādu samulsušo dzejnieku dzejas dienās, vai arī sektantu, kurš aicina uz klusuma meditāciju…
Valsts prezidenta apmeklējuma laikā, kad viņš uzstājās tautas namā, mazo vīreli zālē neielaida. Tad viņš, apejot apsargus, pakāpās pie atvērtā loga un, prezidenta runas laikā pie vārdiem, ka prezidentu varbūt vajadzētu vēlēt tautai.…, klapēja tā, ka novēlās no palodzes…
***
lauvenīte…
Lai gan viņa dzimusi lauvas zīmē, lauvai raksturīgu pazīmju tik, cik melns aiz naga… No malas raugoties teiktu, nevis lauvene, bet labi kopta, barota, aprūpēta dīvāna kaķenīte…
Konfliktsituācijām viņa iet apkārt ar lielu līkumu un ja rādās, ka būs strīds, viņa pazūd tā, it kā zemē būtu ierakusies… Tomēr viņai patīk palūrēt un ar ziņkāru skatu jautāt pašai sev, – kas nu tagad būs!
Lauvenītes bezzobainums un staigāšana ar ierautiem nadziņiem, dažreiz ērcina un tā vien gribas pateikt, – vai tev zobus izpirda, ka esi tik bezzobaina un kusla…
Arī medniece viņa nav. Bet tam, kas grib viņu nomedīt, jāievēro, ka viņa kā savannas susliks, no savas alas tālu neaizies, bet briesmu gadījumā zibenīgi pazudīs zemzemē…
To, ka lauvenītei pietrūkst drosmes, nevarētu teikt, jo dzīvo viņa viena un visus pielūdzējus, kas bijuši, izsijā tā, ka tie jau laicīgi paši pazūd. Un tomēr, jo lauvenīte kļūst vecāka, jo vairāk viņa izjūt vajadzību kādu čubināt un pašai ļauties mīlas vilinājumam…
***
marionete…
Ar viņu spēlējas un viņš to nenojauš, bet ja arī nojauš, tad viņš piekrīt šiem spēles noteikumiem un tos uztver kā pašsaprotamus… Kāds viņu pagrūž, kāds nogrūž, bet kāds aizgrūž, aiz spēles laukuma apmalēm. Vēl kāds viņa aklo padevību izmanto savu neķītro mērķu sasniegšanai…
Viņu rausta uz visām pusēm, gatavi pārraut, bet šis… šis skrien un cenšas visiem izpatikt. Tāds jocīgs cilvēks, ar šo tā spēlējas, bet šis tik smaida un ticis galā ar vienu uzdevumu, pieprasa nākošo…
Aukliņu cilvēks saaudzis ar savām lomām un ja viņam teiktu, – draugs! Teātris beidzies…, – tad viņš tam nenoticētu un pēc inerces skrietu un vaicātu, ko darīt, lai teātris turpinātos…
***
zem papēža…
Viņš ir atkarīgs no viņas. Pirmkārt. Viņa pelna vairāk kā viņš un viņas sabiedriskais stāvoklis liek cienīt viņu neatkarīgi no viņas lomas ģimenes dzīvē. Otrkārt. Neskatoties uz to, ka viņa Kleopatras gados, viņā joprojām mājo padsmitnieces trakulība, studentes šarms un ļaudaviņas seksapīls. Treškārt. Viņa neierobežo viņa brīvu izvēli un ļauj tam pašam tikt galā ar savām problēmām.
Viņš vienmēr konsultējas ar viņu, pirms pieņem kādu lēmumu, bet patiesībā viss atrisinās pats no sevis, jo viņa, gribot vai negribot, bet radījusi situāciju, ka viņš ieslēgts aplī, kur viņa sākums un beigas ir viens un tas pats…
Galvenais, ka viņš apmierināts ar esošo novietojumu, bet jo tālāk, jo viņš kļūst bērnišķīgāks, bailīgāks un seksuāli nepievilcīgāks…
***
– Vo, vellos!…, – šis, mani pārsteidzis jogas nodarbībās, iekliedzās. – Kad tu beigsi šo teātri spēlēt!… Vai tev nepietiek ar saulaino dienu, balto nakti un lakstīgalām ābeļdārzā?… Kam tev šie pekstiņi, jo tā ir vistīrākā ilūzija.. Tavas iedomas, ka tu ar savu jogu un meditācijās savienojies ar kaut ko pārdabisku, dievišķu un nomierini savu satraukto prātu… Nē! Tavu prātu var nomierināt tikai tas, kas tev līdzās, kas tev visapkārt…
Lai gan es biju iegrimis pussnaudā, viņš mani izrāva no šī stāvokļa un tagad te muld. – Bet es jau savā tuvākajā to arī meklēju… Tāpēc jau arī ir šī meditācija, – es samiegojies to centos viņam pateikt.
– Tu mani nesaprati… Es tev gribēju teikt, ka tev nav jāsēž kā budam Nepālas kalna galotnē, bet tev jāiet… Tev jāiet kā Baltajam Sencim uz birzi un nevis jāaizmieg sevī, kā tu dari, bet jāatraisās priekā, ka visapkārt tev viss zaļo, zied un dzied…
***
Kas būtu…
Kas būtu, ja zirneklis neuzaustu tīklu un tajā neiekristu muša?… Kas būtu, ja muša sīkdama lidotu apkārt un man nedotu gulēt?… Kas būtu, ja es neizgulējies brauktu pie tevis?… Kas būtu, ja tu nesaņemtu to, ko gaidīji?…
Paklau! Kas būtu, ja tu pati uzaustu tīklu un tajā iekristu… antiņš…
***
Es raustījos, kā skārda bundža vējā, kas kaimiņienes zirņu dārzā atbaida kovārņus…
– Ko rausties! – šis, jau pa gabalu man uzbļāva.
– Man rīklē… man rīklē iedzīts, – es krekstēju, – mūsu sabiedrības vistaisnīgākais, vismiermīlīgākais, vishumānākais kulaks. Un raustīšanās ir protesta forma…
– Rausim ārā, – šis iesaucās un paspēra soli tuvāk man, lai pārliecinātos, ka tā arī ir… – Rausim pa daļām, lai procesu paildzinātu…
– Nē! – es viņu apturēju. – Lai ir tā, kā ir! Kad ābols nogatavosies, pats nokritīs…
***
embrijs…
Pie apvāršņa es viņu redzēju… Viņa virzienā gāju… Bet viņš, līdz ar apvārsni, atkāpās kāpās… Manā priekšā, šī mirāža, ar dzimšanu nāvē un vēl kaut kas…
Es pagriezos atpakaļ un arī te viņu redzēju… Viņš man nostājās līdzās un pastiepa roku… Manā priekšā, šī realitāte, ar dzīvību tukšumā un jau kaut kas…
Augšup pacēlu acis, viņš smaidīja… Saules zirgā un Pērkona ratos… Manā priekšā, šī uguns, ar aizmetni sirdī un viss kaut kas…
… es apmetu kūleni ar kaut ko, lai tikai satiktu viņu…
***
paraugs…
Viņa visur un visu sakārtoja tā, ka piesieties nevarēja…? Kā rūpīga skolniece viņa ievēroja noliktos termiņus, precīzi pildīja rīkojumus un norādes… Viņa daudz ko nesaprata, bet arī nepārkāpa likumus un regulas…
Viņa gaidīja atzinību, bet citi par viņu nelikās ne zinis… Viņa nodrošinājās visiem dzīves (ne) gadījumiem, bet nelaimes pašas atrada viņu… Viņu rādīja kā paraugu, bet viņas piemērs bija tikai priekš ežiem, kuriem pie sarkanās gaismas patīk šķērsot autostrādi…
Arī aizejot pensijā viņa turpināja priekšzīmīgi kalpot, jaunajiem pinoties pa kājām kā pineklis…
***
jo majo…
Ļāvos jūnija saules glāstiem, kad atkal, ar varenu rēcienu, –jo majo! – šis mani iztraucēja dzīves pārdomu brīdī. – Jo majo! Ko tu te zvilni, kad ūdeņi gaidīt gaida un nāriņas plikiem dupsīšiem skraida…, – mani sapurinājis, izmetās pliks un ielēca dīķī…
– Domāju, – es atteicu. Viņš to nedzirdēja, jo enerģiski darbodamies māva uz mārka pretējo pusi. – Domāju, kāpēc tā?, – es turpināju runāt pats ar sevi. – Kāpēc es nevaru atteikt, ja kāds prasa vai lūdz… Mīksta sirds!… Ha-ha… Kad būsim visi laivā un slīksim, tad manu mīksto sirdi pirmo pārsviedīs pār bortu, vai arī izmantos kā glābēj riņķi, lai citas grēcīgās sirdis aizkultos krastā…
– Jo majo! – šis atkal pārsita manu domu ceļu un no ūdens izrāpies tagad skrēja ap dīķi… Te negaidot metās sāņus un brāzās pa pļavu. – Jo majo! Kāds skaists tauriņš…, – pakaļai saulē spīdot, šis aizdrāzās uz meža pusi…
***
līdzsvars…
– Labs… slikts… – kāds stāvēja ar svaru kārti un vēroja. Lika atsvariņus, plūca ziedlapiņas… Pēc tam arī kafijas biezumos un vērša mēslos… Zīlēja, meklēja, ošņāja… Gribēja zināt, cik vērts ir pats meklētājs…
Svaru kārts šūpojās, līdz nostājās līdzsvarā. Vērotājs apmulsa, – nu, nevar tā būt!… Es pats savām acīm vēroju, redzēju… labā bija vairāk! Nu, kāpēc tad tā???…
Jautājums bija nevietā, jo pagaisa līdzsvars. Svaru kārts sagriezās un labais aizgāja lejup… Augšup pacēlās sliktais… Tagad vērotājam, pašam jāmeklē līdzsvars…
***
pārvērtības…
Dīgsts pagrūda sausās zāles kātiņu un izspraucās caur samelnējušo pērnā gada kļavas lapu…
Asns ar baltajām, vēl vārgajām, bet apņēmības pilnajām saknītēm ieķērās nevienam nepiederošā melnzemē…
Jaunais stādiņš salapoja un galviņu augšup izslējis, tiecās uz debesīm…
Stāds bija taisns un pārāks par citiem. Ziedošs, zaļš, stingrs un palika iedomīgs un lepns.
Augam brieda vārpa, gara un skaista. Pilna ar graudiem, zeltainiem, stipriem.
Augs liecās uz zemi, galviņu nokāris. Vārpa salīka, graudi izbira…
Kāts nokrita uz saknēm…
Grauds aizmiga…
***
jātnieks…
Kumeļš viņu uznesa Stikla kalnā. Kalns bija caurspīdīgs un tajā viņš redzēja guļošu princesi. Piramīdas kalna vidū, saulstaru šūpulī, dziļā miegā gulēja brīnumskaista meitene. Būdams kalna virsotnē, kā noburts, viņš skatījās kalna iekšienē. Stikla siena viņu turēja noteiktā attālumā no guļošās jaunavas…
Neviens nepateiks, cik ilgs laiks pagāja, bet puisis nebija atradis ieeju, lai ieietu kalna iekšienē un pamodinātu princesi… Kumeļš tapa mežonīgs un nevaldāms… Tas mētāja jātnieku, līdz nometa to un aizskrēja pa kalna nogāzi…
Kalna iekšpusē nodzisa gaisma un tas iegrima tumsā. Jaunava izgaisa un kumeļš neatgriezās… Jātnieks palika viens, melnā naktī uz stikla virsmas… Viņš sāka slīdēt pa kalna nogāzi aizvien pieaugošā ātrumā…
Kad pamodās, balss teica: – Tava apmātība tevi uznesa šķietamības kalnā… Tava iekāre tevi nobūra… Tava muļķība tevi apraka…
***
Viņi bija četri. Mēs – divi. Viņiem bija metāla ķēdes un ādas siksnas ar tērauda sprādzēm. Mums – viens laivas airis uz diviem.
Viņi gāja virsū no visām četrām… Mēs – mugura pret muguru un rotējam pret sauli…
Viņi bija uzbudināti ar alkoholu. Mēs – ar zvēru. Mēs sevī atraisījām vilku – plēsēju.
Viņi sevi nesargāja… Mēs sargājām acis un kājstarpu…
Viņi siksnoja pa labi un pa kreisi. Mēs bloku likām centrā.
Viņi pagura haosā… Mēs pārgājām uzbrukumā…
Mēs zibeņojam vilka niknumā… Viņi atgaiņājās…
Mūsos bija pamodies zvērs… Viņi bēga…
Mēs laizījām savas asiņainās brūces… Viņi – izdurtās acis un izkropļotās kājstarpas….
Mēs bijām divi…
***
maska…
Sieviete atgriezās un noņēma parūku, notīrīja nagu lakas un sejas pūderkrēmus… Noņēma krūšu, vidukļa un talijas saturētājus un uzlabotājus… Skropstas, uzacis, auskarus… Noņēma gredzenu ar Andromedas zīmogu…
Izkāpusi no vannas sieviete pagrozījās lielā spoguļa priekšā, pasmaidīja par savām dabas dotajām un nepiešķirtajām dāvanām un kumelīšu tēju iedzērusi, vardes pozā iekrita lielajā gultā…
Nakts trešajā stundā pamodās un piegājusi pie spoguļa klusi čukstēja, – ja viņš zinātu…, kam viņš pieķēries!
***
jūnijā…
Viņa peldēja pa dzelteno gundegu pļavu, bet varbūt lidoja, jo rokas kā spārni airēja saules jūrā. Aizķērās kāja… un ugunspuķēs pazuda meitene…
Viņš Viņu atrada gundegās, rudzu lauka malā. Viņa pacēla spārnus, Viņš piekļāva savus un vējš iešalca rudzos, lauks viļņojās līdz.
Ziedēja rudzi, kaut ko vālodze sauca… Gundega rudzos pārvērtās zvaigznē…
…tā var būt tikai jūnijā, rudzu ziedēšanas laikā…
***
zelta atslēdziņa…
Tas bija neparasti… Jauns vīrietis un činkst… Par savām problēmām, neveiksmēm un to, ka viņam nav talantu… Ka Laimiņa šo apgājusi ar līkumu un viņš nolemts lēnai, mokošai eksistencei…
Es viņu centos pārliecināt par pretējo. Par to, ka viņš ir brīnumbērns, tikai jāatrod atslēdziņa, lai atslēgtu viņā snaudošo brīnumu lādīti… Teicu, ka Laimiņa viņam iedevusi galvu, divas rokas, kājas un mīlošu sirdi. Ja ar šiem rīkiem viņš atslēgs lādīti, tad brīnums piepildīsies…
Pēc garāka laika es viņu atkal satiku. Redzēju, ka vīrietis apmierināts. Kad apjautājos, tad viņš atbildēja: “Kad divas kājas, skrienot bija nogurušas, tad sirds iežēlojās par tām un divas rokas sašuva ādas čības, bet prāts pateica priekšā, ja tev noder, tad arī citiem noderēs… Un tā es atvēru savu darbnīcu un gatavoju mīkstas ādas čībiņas tiem, kas skrien….”.
***
ašais…
Nu, atkal Viņš mani iztraucēja un nelaikā. Ne vārda neteikdams ienāca, apsēdās, labo kāju pār kreiso pārlicis un līdzpaņemto tomātu sulas paku uz galda nolicis, jautāja, – Vai tev kāda glāze atrastos?…
Es paķēru glāzi un šim sniegdams teicu, – Še!…
– Še, še… Tā tik sunim saka… Bet šeit sēž tavs lielākais drauuuuuuugs…
Es nenocietos un fiksi atcirtu, – Piedod! Bet man nav laika. Daudz darāmā… Vēl jāpabeidz un jāaizsūta viens darbiņš…
– Ak, ašais!… Tu nekā nevari nomierināties, lai gan esi atvaļinājumā… Un tāds nervozs… Bet tu taču zini, ka stress ir cēlonis deviņdesmit deviņām kaitēm no simts…
– Iespējams, – es atbildēju. – Bet es nevaru būt bezatbildīgs un neizpildīt to, ko solīju… Vienkārši, es cenšos savu darbu pabeigt līdz beigām un perfekti.
– Ha, ha… Tiem citiem to vien vajag, lai tu ar sirdi un dvēseli darītu to, kas viņiem atvieglotu dzīvi… Met visu malā un nāc, iedzer tomātu… Tavs ašums tevi iedzīs tikai kapā…
***
finišs…
Tās bija nežēlīgas skrējiena beigas. Aiz muguras maratona distance un stadiona finiša taisnē mēs bijām trīs… Tā bija cīņa par uzvaru, jo mums visiem trijiem bija jābūt pirmajiem…
Pēkšņs elkoņa sitiens trāpīja man pa žokli un starp zobiem sajutu asiņu sāļo garšu. Attapies no negaidīta trieciena ar jaunu sparu metos panākt bēgli… Man aiz pakauša elpoja trešais… Vēl pēdējais izrāviens un būšu pabeidzis, jo jutu, ka varu uzvarēt.
Nākošajā mirklī, tik pat pēkšņi, kā iepriekš elkoņa sitiens, man garām aizgāja trešais… Vēl, pēc brīža, trīs soļus man priekšā būdams, negaidīti sagrīļojās un krītot ar kāju aizķēra pirmo… Es tikko paspēju pārlēkt krītošajam trešajam, kad man virsū uzgāzās pirmais…
Finiša līnija bija rokas attālumā un es, lūpai asiņojot un redzei tumstot, šos metrus paveicu rāpojot…
***
čakarētāja…
Sieviete, neizteiksmīga pēc skata, bet uzkrītoši ģērbusies, apsēdās iepretim man uz sola vilciena vagonā un ar ciešu acu skatienu ieurbās manās smadzenēs… Lai novērstos no viņas skatiena, es pagriezu galvu pa labi un raudzījos ārā pa vagona logu. Jutu, ka ilgi tā nevarēšu, jo sievietes skatā bija kaut kas tāds, kas jautā, aicina un pavedina…
Es sajutu, ka mana zemapziņa tiek čakarēta… Grozīju galvu, lai sameklētu kādu citu brīvu sēdvietu, bet kā par brīnumu, visas vietas aizņemtas… Viņa joprojām turpināja raudzīties manī un brīžos, kad es pagriezu galvu, arī viņa skatījās manu acu skata virzienā.
Manu smadzeņu čakarēšana turpinājās jau otro stundu, kad beidzot viņa piecēlās, lai sagatavotos izkāpšanai nākošajā dzelzceļa stacijā. Es raudzījos ārā pa logu un atviegloti nopūtos… Pēc sekundes sieviete jau bija apsēdusies man līdzās un, kā es nopratu, arī ar atvieglotu nopūtu, iesaucās, – Beidzot es tevi atpazinu!!!… Tu taču esi…
Nākošajā mirklī es uzlēcu augšā un atvainodamies drāzos uz durvju pusi, lai pēc brīža jau būtu izkāpis man nepazīstamā stacijā…
***
slīcējs…
Slīkstot viņš deva pamācības, kā neslīkt… Kā pupas viņš bēra dažādus citātus, likuma pantus, domugraudus…
Viņš palūdza glābēju, lai tas, ar vienu roku turot viņu, ar otru šķirstītu lapas “Derīgo padomu grāmatā”…
Slīcējam bija svarīgi, pirms viņš aiziet pa burbuli, zināt, kāpēc tā notika… Kur viņš kļūdījās, ko neizdarīja…
– Kam tev tas!?, – jautāja glābējs. – Nervu mierināšanai, – atbildēja slīkstošais…
***
apzeltītais…
Pērtiķzēns grāmatās bija pārlapojis lapu tūkstošus un tūkstošiem jautājis: “Kas ir patiesība?…”.
Ik lapā viņš atrada desmitiem izskaidrojumu un ikviens, kuram viņš jautāja, sniedza atšķirīgu šā vārda tulkojumu.
Pērtiķzēns domās iegrimis ar nokārtu degunu sēdēja zem banānkoka un nepamanīja, ka turpat bija apstājies ceļojošais cirks un te bija sapulcējušies dažādi zvēri un putni. Trupas āksts aicināja izvēlēties vienu no trīs piramīdām. Tas, kurš būs izvēlējies, atradīs atbildi uz savu jautājumu…
Pirmais ieķērcās un savu koka piramīdu izvēlējās krauklis. Tad pasteidzās cūka un ieņēma dubļu piramīdu. Trešais bija pērtiķzēns, kurš apkampa zelta piramīdu. Tikko viņi to bija izdarījuši, tā katrs no viņiem saņēma savas piramīdas atslēgas un atslēguši tie iegāja savās svētnīcās…
Pārējiem zvēriem un putniem trupas āksts paskaidroja: “Viņi paši izvēlējās un saņēma atbildes uz saviem jautājumiem. Krauklis gribēja dabūt gudrību un to viņš arī dabūja. Tagad koka būrī varēs braukt pasaulē un zvēriem un putniem stāstīt, kas ir gudrība. Cūka gribēja paplunčāties un viņa dabūja dubļu vannu. Pērtiķzēns gribēja uzzināt patiesību un to viņš arī uzzināja. Zelts, ar kuru tagad viņš apzeltīts, ir tūkstošus nogalinājis un vēl tūkstošus nogalinās.
***
Šorīt
kaimiņiene man stāstīja savu šā rīta satraukuma iemeslu.
– Biju neizpratnē, kas tās par skaņām, – galvu grozot un rokas mētājot, sāk man stāstīt. – Nu, kaut kas līdzīgs zosu balsīm, kad rudeņos tās lido prom… Labi, nomierinājos. Domāju, tas sapnī… Tad atkal… Te viens bariņš, te otrs, tad vēl un vēl… Nē, cēlos augšā un skrēju pie loga, jo domāju, tie putni man ir jāredz… Bet, ak, dieniņ!… Biju vīlusies. Izrādās, tur jaunieši, bariņš pēc bariņa nāk no disenes… Nu, man tā interesanti palika, vēlāk pārdomājot. Pie sevis domāju, cik līdzīgas balsis ar gājputniem un arī pārvietošanās bariņos…
– Jā, – atteicu. – Kā teica Mauglis: “Tev un man, vienas asinis…“.
***
Kā mērkaķēns, kurš savos matos meklē blusas, tā es, sēdēju un vilku skabargas. To man bija daudz, ļoti daudz… Āda bija zili melna, nerunājot par nobrāzumiem un zaru cirstām brūcēm… Biju uzrāpies deviņu metru augstumā un tad, lūza zars un es braucu lejup…
Šis, redzot mani šādā nodarbē, iezviedzās kā pats nelabais, – Oh-o-ho-hoooo… Šo tu sen nopelnīji!!!… Nesaprotu, kādēļ tev bija jārāpjas pa šiem dzelkšņiem?… Koki, kas tev nes augļus, taču trīsreiz zemāki un bez ērkšķiem. Ar labi koptu zaru vainagu. No tādiem prieks arī augļus ievākt, bet te?… Zaru mudžeklis un adatas kā haizivs zobi. Augļu tikpat kā nekā… Vai tev bija galva vai nē, ka tu rāpies šādā haizivs rīklē?…
– Laikam jau tev taisnība, – es, sāpēs šķoboties, atbildēju. – Viss.. Pietiek! Gribēju parādīt, ka varu uzkāpt…
– Nu, ja, – šis atteica. – Redzi, draudziņ, teorija, ar ko tu savas smadzenītes piebāz, nav nekas, ja nevari ar dzīves pieredzes aci noteikt, kur kāpt, kur – nē!
***
biļete uz…
Tikko izdrukāju aviobiļeti un sakārtoju ceļasomu, lai rīt, agri no rīta, dotos ceļā… Mana lidojuma mērķis, tikšanās ar savu Skolotāju.
Parasti jūnijā un decembrī, jau daudzus gadus es satiekos ar Skolotāju, lai meklētu atbildi uz jautājumu: Vai es jau ESMU?…
Šovakar, līdz ar ziemeļrietumu vēju, pie manis bija ieskrējis Viņš un novēlēja zilas debesis lidojuma laikā un Patiesus sveicienus Skolotājam…
