bez klauvējiena…
Šonakt durvīs neviens neklauvēja, bet tās pašas atvērās… Pa tām ienāca Viņš, vardulēns un Viņa…
– Mēs atnācām, – Viņš teica. – Kā bija norunāts. Tev jāiet ar mums. Šonakt un uzreiz. Tu neizpildīji solījumu. Tev bija jāizanalizē pašam sevi. Tev bija jāsakārto pašam sava un pasaule ap Tevi. Tev bija jāiemīl Viņa… Bet Tu… Tu tīksminājies par sevi. Apmierināji savas iekāres un liki asarot Viņas sirdij…
– Jā! – iesaucās vardulēns. – Tu atdzīvinādams nedzīvo, aizmirsi visu dzīvo. Tu šaustīdams sevi, sagādāji ciešanas līdzcilvēkiem. Tu radīdams rītdienu, nokāvi šodienu…
Un Viņa, ar asarām acīs, klusēdama piebilda. – Es Tev piedevu, piedodu un piedošu, kamēr elpošu… Es Tevi mīlēju, mīlu un mīlēšu… Es Tevi gaidīju un gaidīšu… Tikai mani spēki sāk izsīkt.
– Tev jāiet, – teica Viņš. – Tev vienmēr jāaiziet pilnmēnesī pirms Pavasara… Tev vienmēr jāaiziet nakts trešajā stundā… Mēs Tevi pavadīsim.
Es gāju… Iedams es teicu, – Laika vairs palicis maz, bet jums ir izvēle. Brīva izvēle.
-Nekāds ļaunums nebūs, tikai drusciņ paārstēsies, uzlabosi veselību… – piebilda līdz atnākušais ārsts un ar galvu piekrītoši māja policists…
Mani rīta agrumā aizveda…
Pie vārtiem Viņš teica: – Tevi atgriezīs īstenībā… Pēc tam Tevī vairs nebūs nostalģijas pēc zvaigžņotajām debesu dzīlēm… Nebūs tiekšanās uz neaizsniedzamo apvārsni… Nebūs vienīgās taisnības, par kuru jācīnās līdz spēku izsīkumam…
Pie durvīm Vardulēns teica: – Tu atgriezīsies reālu lietu un cilvēku pasaulē. Tu naktīs mierīgi gulēsi un Tev nevajadzēs skumt… Tu ieraudzīsi pasauli ar citām acīm… Tu saskatīsi pasauli no abām pusēm.
No manis atvadoties un uz pieres karstu skūpstu dāvājot, Viņa teica: – Es gaidīšu… Gaidīšu cauri Mūžībai… No Bezgalības dziļumiem līdz Mirklim, kad Tavās acīs atkal atgriezīsies silts, dzīvs, mīlošs cilvēcisks smaids…
Līdz ar Viņas karsto asaru straumītēm izdzisa arī mana uguns…
Četrdesmit dienas pagājušas…
Šajās deviņi simti sešdesmit stundās, šajās piecdesmit septiņi tūkstoši sešsimt minūtēs un trīs miljoni četri simti piecdesmit seši tūkstoši sekundēs… es atradu tikai vienu SMAIDU, vienu mierinājuma VĀRDU, vienu MĪLESTĪBAS zīmi un vienu SAULES staru…
Toties es atradu tūkstošiem ziņkāru skatienu, simtiem zobgalību un miljoniem vienaldzīgo…
Mans nobeigums: – Ar PASAULI VISS VISLABĀKAJĀ KĀRTĪBĀ!
Viss ir tā kā IR!
Jo arī es iznākumā esmu tikai no Nekurienes un man vien zināmos laika posmos atgriezies Ne Šis, Ne Tas…
Jo nav VIŅA, nav Vardulēna un nav arī VIŅAS…
IR tikai kūleni apmetis ĀKSTS…
ES ESMU
hi