***
Lapa dienasgrāmatā…
Pārlapoju savas burtnīcas.
Ha-ha-ha… – Vai es tas biju, kas šo grāmatu rakstīja?… Bet ja nerakstīju, tad kur es biju aizgājis… un kas rakstīja?… Nezinu…
Lasu ar lielām acīm un galvu grozīdams pats sev jautāju: – Pa kuru laiku šo visu sarakstīju?… Kas diktēja? Kas vadīja manu roku? Kur Viņš palika?… To visu, ko šobrīd es redzu, nevar izdarīt viens cilvēks! Tur strādāja vesela komanda… Tas bija jauns projekts un katram komandas biedram bija savi pienākumi, savs redzējums, tikai mērķis bija viens…
No malas man teica, tā ir personības dalīšanās, prāta šķelšanās… Nav vis! Tur nav kam dalīties un šķelties. Tur notiek pretējais, pievilkšanās jeb magnetizēšanās… Tur sašķeltais tiek savienots un superīga pievilkšanās spēka ietekmē transformējas, kļūstot par daudzgalvainu jeb daudzprātainu veidojumu…
Tādam organismam ir liels spēks, neizsīkstoša enerģija un milzīga griba… Tāds veidojums, kā vampīrs, pievelk un ievelk sevī, absorbē, apkārtējo enerģijas drumslas un pieaug atbilstoši līdzcilvēku dzīvīguma izsīkumam…
Tas nav dēmonisms, tā ir realitāte…
***
Vecais leģionārs, pārstāstot savas atmiņas, katru reizi atcerējās savu veco skolu. Pareizāk sakot, veco skolas māju.
Jūnijā, tajos tālajos gados, viņš absolvēja ģimnāziju. Drīz pēc tam sākās izvešanas. Līdz ar tēvu, militāristu, izvešana draudēja visai ģimenei. Māte ar jaunāko brāli un māsu, nojautusi, ka būs kaut kas nelāgs, bija aizbraukusi pie radiem. Tēvu izsauca uz militārās vienības dislokācijas vietu un no turienes viņš neatgriezās… Mājās palicis viens, viņš zināja, ka agrāk vai vēlāk, bet krievi viņu saņems ciet…
Tādos apstākļos toreizējais ģimnāzists, vēlākais leģionārs, nevilcinoties mainīja savu mājvietu. Par pajumti tajā vasarā viņam kļuva vecās skolas bēniņi… Dzīvodams šaurā istabiņā, kopā ar sikspārņiem, viņš izbēga no krieviem, bet iekrita pie vāciešiem… Ar vāciešiem palaimējās, bet leģionam kapitulējot viņš paglābās mežā. Vēlāk, no ienākušajiem krieviem viņš “atmazgājās ar dažiem stingras uzskaites mēnešiem”… “Atmazgāšanās” bija nekas cits, kā stingra “hana” nodevas (speķis, pašcepta rudzu maize, dzimtenīte) piegāde uz noteiktu adresi…
Vai tā likteņa ironija vai nē, bet norādītā adrese bija… vecās skolas mājā…
***
Marta vakars. Pērnajās lapās atbalstījusies un tikko uzkritušajām sniegpārsliņām piekļāvusies, mazā dzīvība nedroši lūkojas plašajā pasaulē… Rietot saulīte aizslīd aiz mākoņa un atkal sāk snigt. Baltās sniegpārsliņas, turoties cieši cita pie citas,
mīļi apskauj balto ziediņu…
Pūpolnīcas dziesnā, debesīs uzziedot pirmajām zvaigznēm, mazo dzīvību ieaijā melodija no tālās Polārzvaigznes… Jau izkausētais Sniegavīrs pamostas un dzirdot pazīstamos vārdus, ar skumju smaidu un līdzjūtību noraugās mazajā, baltajā, uz brīdi aizmigušajā ziediņā… Paies neilgs laiciņš un arī Sniegpulkstenīte skumji noliekdamās ar apbrīnu vēros Vijolītes piedzimšanu…
Šī vakara kluso, no daudzo skatītāju acīm paslēpto, mistēriju papildināja no Dievnama ejošas Vecmāmiņas novītušais smaids…
***
Jauna sieviete šovakar žēlojās, ka viņai neatliek laika pilnvērtīgai seksuālai dzīvei… Spriedze ikdienā viņu iztukšo un dienas beigās kaut cik laika vēl atliek, lai sagatavotos nākošajai dienai un tā, kā apburtajā lokā… – Vai ir izeja? – viņa man jautāja.
Atbildēju. – Nezinu. Bet varu atbildēt ar līdzību. Manam paziņam, beidzot dienestu krievu armijā, par nevainojamu uzvedību pasniedza medaļu un pateicības rakstu. To saņemdams viņš nepateica “služu sovetskomu sojuzu”, bet apgriezās un devās uz savu vietu. Pēc svinīgā pasākuma pie viņa piegāja komandieris un pārsteigts jautāja, vai viņš zinot, kādu sodu par šādu rīcību var dabūt… Bet zaldāts, piduku rādīdams, atbildēja: – A mņe, pohuj!… Mņe zavtra domoj! Latvii revoļucija… Tad Latvijā jau bija Tautas fronte…
– Bet kā to saprast? – viņa nelikās mierā.
– Tas, ko tu dari un kam tu kalpo, ātri sabruks… – Kā! – viņa izbrīnīta iesaucās. – Tā, – es atteicu. – Tev jāmaina darbs, darba vieta, stils… Un jāmainās pašai. – Kā to izdarīt? – viņa turpināja mani tirdīt. – Vienkārši. Parādi ikuci un aizej… vienalga kur…, – es atbildēju. Tikai nebaidies.
Viņa neaizies. Viņa turpinās čīkstēt un pīkstēt, skriet savā ierastajā ritmā, nogurt un tad jau būs cita gaušanās… par samaitāto veselību.
Ko es varu līdzēt? Neko… Kost pirkstā, ka jauna sieviete neizjutīs pilnvērtīgu seksu…
***
Nekurieni atceroties…
Mana tante bija ļoti stiprs cilvēks. Ar stingru raksturu, loģisku domāšanu un milzīgu dzīvotgribu. Šajā saulē viņa pavadīja turpat vai simts gadu… Bet liktenis bija tāds, ka dzīves laikā viņa zaudēja vienīgo dēlu, vīru, radus, draugus… Pie viņas nāves gultas es stāvēju viens…
Kad biju Tur – Nekurienē, es iegāju balta marmora ēkā. Diena bija saulaina, kādas mēdz būt tikai dienvidos. Saule spoža, spoža un debess zila, zila. Ieejot namā, mani sagaidīja dāma melnā kostīmā. Sasveicinādamās kundze piedāvāja man iet tālāk, lielā, gaišā zilganbaltā zālē. Saules izgaismotā telpā, no ieejas durvīm uz zāles pretējo galu, kā stīga, aizstiepās garš, garš ozolkoka galds… Galda virsma bija pārklāta ar vienu vienīgu torti… Torte bija izrotāta ar pasakainām saldējuma rozēm un dažnedažādiem dienvidu saldumiem. Zālē šurp un turp pārvietojās man nepazīstami cilvēki. Viņi kaut ko gaidīja un es nojautu, ka viņi gaida, kad varēs nogaršot šo burvīgo torti…
Es dāmas pavadībā gāju gar šo satriecoši grezno tortes galdu, kad pēkšņi kundze apstājās un, pasniegusi sudraba karoti, teica: – Lūdzu! Baudi… Es izbrīnīts paņēmu karoti un neziņā minstinājos. Viņa, mani uzdrošinot, novēlēja patīkamu apetīti un aizgāja…
Es piegāju galdam klāt un sāku mieloties ar šo neredzēto saldumu… Un tad, kad trešo reizi ar karoti es paņēmu šo brīnumsaldumu, man pavērās… šausminošs skats. Ar karoti es biju pagrābis miroņa krūts daļu… Zem tās atklājās vēl pukstoša sirds… Es pārsteigts un satricināts, noņemot krēma kārtu, atkailināju ķermeni virzienā uz galvas daļu un…. Ieraudzīju manas mirušās tantes seju… Es biju ēdis viņas mirušo miesu!…
Pagriezies es ieraudzīju vēl nebijušu ainu. Pie galda sastājušies, saldējumu ar miroņu atliekām jaukdami, dzīroja šeit sanākušie kungi un dāmas… Izrādās, tas bija līķu galds, pārklāts ar saldējuma torti…
Saldajā krēmā karoti atstājis, es streipuļodams pazudu…
***
trešā ziema…
– Labvakar!, – mani ieraugot, sniegu šķūrēdams, kliedza kaimiņš. Izskatījās viņš žiperīgs un ļoti priecīgs…
– Labvakar, labvakar… Ko priecājies, redzi, ziema nāk…, – es teicu.
– Par to arī priecājos! – kaimiņš atcirta. – Šoziem trešā ziema… Būs baltās Lieldienas! Vēl paslēpošu…
– Jā, – es atteicu. – Pavasaris kavēsies. Ja šajās Lieldienās sals un sniegs, tad pavasari var gaidīt pēc mēneša, pareizticīgo Lieldienās… Pēc Jura dienas būs jauks un silts.
– Kā tu to zini?, – kaimiņš smējās. – Tagad globalizācija visus rakstus sajaukusi… Tur, kur siltās zemes, snieg un salst… Ledāji kūst… Mūsu ziemas pazudušas…
Es viņa teiktajam tikai daļēji piekritu. Teicu, ka tā ir bijis un būs un pēc noteiktiem cikliem viss atkārtojas un atkal sakārtojas. Pēc 2010. gada varam piedzīvot arī bargas ziemas… Un galu galā, viss tepat, uz mūsu mīļās zemītes arī mainās. Planētai Zeme ir savas pirts dienas, kad viņa attīrās no parazītiem. Un tie parazīti nav nekas pārdabisks, tie taču esam mēs…
– E…, viņš atteica. – Nav ko galvu lauzīt. Labāk es muguru loku un priecājos par ziemu slaukot sniegu…
***
Kā būt!?
Viņš vēl Cilvēks, bet zina daudz…
Viņš vēl Vīrietis, bet nav seksa ar sievieti…
Viņš vēl Tēvs, bet bērnu nav…
Viņš vēl Dēls, bet māti neatceras…
Mūžīgā un laicīgā sadursme dvēselē,
Ir viņa sods un lāsts…
Viņš pats izvēlējies savu Ceļu…
Un beidzot viņš to atradis…
Viņš atpakaļ vērsts.
Cilvēks, kurš pakāries savās Domās…
***
Šovakar biju Tur. Smaržoja pēc vīraka un ļoti stipras, melnas turku kafijas. Uz gandrīz simts gadu veca ozolkoka galda, čehu kristāla glāzēs, zalgoja mandeļu vīns…
Sveču liesmiņas viegli dejoja kazanovu un es ik pa brīdim mutē metu riekstus un mandeles no salmu groziņa. Mūzika un vieglais reibonis, ko izraisīja vīns, noņēma sasprindzinājumu, atslābināja un lika aizmirsties…
Sieviete garajā sarkanajā šallē, kā slepeno rituālu vijīgā čūska, aptinās manam ķermenim un ar katru nākošo gredzenu aizvien neatlaidīgāk un dziļāk grima aiz apvāršņa… Garajā šallē tīts, čūskas dzelts un apturēts, es pazudu kaisles okeānā… Nakts, kas sekoja šai priekšspēlei, bija trako asiņu nakts…
Asinis tika pārlietas no trauka traukā, sajauktas un dzertas. Tām tika piejaukts piens un vīns, tad uz lūpām lietas un laizītas… Ar čūskas mēli sieviete skūpstīja mani un trakās asinis es iešļācu sievietē…
…tā bija Pavasara zīme…
***
Šodien atgriezos mājās, no Pavasara sagaidīšanas dzīrēm… Apsnidzis. Sarkanā šallē ietinies, ar čūskas kodienu pēdām izvarotajā ķermenī…
Mani klauvējieni, kā toreiz, Ziemas sākumā, atbalsojās metāla durvīs… Es biju iztukšots un bezspēcīgs. Sieviete sarkanajā šallē izdzēra un līdz pēdējam pilienam izsūca manus dzīvības avotus un aizzīmogoja ar IRNAVAS laika zīmogu. Saindēja mani ar seksuālām fantāzijām un atvēra pirmo zilās vizbulītes ziediņu… Lai vēl snieg, bet vizbulīte pamodusies…
Man klauvējot dzelzs durvis atvērās un Viņa sagaidīja ar fantastisku smaidu… Ar tādu smaidu, kāds ir tikai Tur, aiz apvāršņa. Tāds smaids atgriež spēku un iztukšotos avotus piepilda ar Dzīvības velgmi…
Tāds smaids piedod…
***
Piektdienā…
Ak, brāli! Cik sveši mēs palikuši… No bezdarbības par dzejniekiem kļuvuši. Mums vienmēr un visur mācījuši: – nu runā, taču! Saki kaut ko… Tāpēc mēs iemācījāmies runāt, teikt vienalga ko. Bet reti kāds teica: – dariet kaut ko… Reālu, taustāmu… Tāpēc mēs nedarām neko.
Man vienmēr teica, tu pretrunās saplosīts. Ar lauzni dzejoli raksti un ar āmuru saceri dziesmu. Es atbildēju: – ne jau tumsā, bet gaismā jūs redzat, manas brūces un asaras acīs.
Visas sāpes, kas saskares punktos, liek nesteigties, vairāk gulēt un slinkot. Kāpēc muļķim mācīt gudros, jo taisnīgos un godīgos nogalina taisnības un godīguma vārdā… Bet muļķis vienmēr skrien nāvei pretī…
Es varu neticēt, varu noliegt, varu krustā piekalt, un to pašu var darīt ar mani, bet tik un tā – olā cāli vairs nenoslēpsi…
***
pirms Augšāmcelšanās…
Turpinās liekulības un cinisma spēle. Pasaule farizejiskajā pazemībā un bijībā piekāpusies sātanistiem. Tas liecina par bailīgo, degradēto un samaitāto sabiedrību.
Atliek uzspļaut šai netiklajai pasaulei un saprast tos, kuri cenšas viņu uzspridzināt. Jā, jāizjauc pašreizējā lietu kārtība un jāsāk viss no gala. Noskaņojums kareivīgs, jo ziedot dzīvību un līdzi aizraut simtus un tūkstošus farizeju, tas ir tā vērts. Kas ir Dzīvība? Viņas zaudēšana ir tikai formas maiņa. Jāsagrauj netiklības debesskrāpji un paši jāizslauka ar zilas uguns liesmu!…
Kas Tu tāds esi?… Vai nevari pieņemt pasauli, kāda tā ir?… Tavs ego tik liels, kā debesskrāpis, kuru tu gribi sagraut. Tavas dusmas jau deg ar zilu liesmu…
Paklusē… Un paņem pauzi…
***
Viņš piedzima, lai noplūktu aizliegto augli… Viņu piekala krustā tikai tāpēc, ka viņš noplūca aizliegto augli… Viņš Augšāmcēlās tikai tāpēc, ka viņš bija nogaršojis aizliegto augli…
Viņš piedzima, lai satricinātu pasauli… Viņu piekala krustā tikai tāpēc, ka viņš ķeizaram iespļāva acīs… Viņš Augšāmcēlās tikai tāpēc, ka viņš mīlēja sievieti…
Viņš piedzima, lai paliktu Mūžībā… Viņu piekala krustā tikai tāpēc, ka viņš bija traks… Viņš Augšāmcēlās tikai tāpēc, ka visi gribēja, lai viņš būtu miris…
Bet tas, kas nelaikā un nevietā miris, vienmēr tracina dzīvos…
***
dzemdības…
Pēc pusnakts krampjainas sāpes lika manīt, ka sākušās dzemdības… Bet ar cilvēka aci to vēl nevarēja redzēt. Arī slāpētas skaņas izpaudās tik vien kā klusas nopūtas. Neviens neredzēja, kā gaismas ķermenis apaug ar cilvēkveidīgas būtnes elementiem…
Psihes laukā izkaisītās un izsvaidītās smalkās pasaules dzirkstis tika magnetizētas un satītas enerģijas kamolā. Kamola tinējs un kamols ir viens un tas pats, savā astē iekodies vienmēr esošais ES Esmu…
Tas, kas pēc pusnakts sākās gaismas pasaulē, redzamajā pasaulē parādījās tikai pēc piecpadsmit stundām. Tad dzemdētājai reālajā pasaulē piedzima Cilvēks Pavasaris… Piedzima Joks, kas sastingušo, kanonisko pasauli pasludināja par murgu valstību, kur farizeji pērk un pārdot iedomas…
Piedzima bezpersoniska radība, kas noteiktos laika posmos iznirst no Nekurienes… jeb vietas, kura no laika gala ir katrā no mums…
***
pavasara āksts…
Es redzu Cilvēku, kurš pārvietojas uz vienas, kreisās kājas. Labā kāja ir pacelta un karājās saitē, kura apmesta ap kaklu. Viņa labā roka caurajā bikšu kabatā iebāzta kaut ko meklē… Ar kreiso roku viņš cenšas atbalstīties vai arī turēties pie… debesīm, jo roka haotiski tver tukšu gaisu…
Pavasara dubļos un netīrajā sniegā grimdams, viņš iet pa saulei… Es apstājos, lai viņu uzrunātu, bet Cilvēks, mani ignorēdams un galvu pacēlis, ar atvērtām acīm skatās tieši saulē…
Cilvēks droši iet uz kraujas malu saules ripai debesīs sekodams. Viņš ir neapturams, bezkaislīgs un apņēmīgs. Viņš redz tikai spīdekli, kurš mākoņos slēpdamies grib aizbēgt…
Pēdējā brīdī, pašā kraujas malā, es centos viņu apturēt… Bet mana roka bezspēkā nolaidās pār tukšo bezdibeni un atdūrās paša krūtīs… Un vairāk neviena…
Es, es pats stāvēju kraujas malā bezdibeņa krastā. Uz vienas kājas ar caurām kabatām… Es, es pats ķēros pie ziemas pēdējām sniegpārslām un centos apturēt ziemu… Es, es pats gāju pasaulē, lai saķertu apvārsni…
***
pavasara Mārai…
Viss, kas manā pasaulē radīts un veidots, tas viss darīts ar vienu nolūku, lai atsvešinātos no Tevis. Aizmirstu Tevi…
Tavu gaišo tēlu. Tavus blondos matus, burvīgo smaidu un pavasari Tavās acīs… Aizmirstu sāpes, ciešanas, asaras… Aizmirstu patieso, dievišķo, mūžīgo.
Aizmirstu, ka pavasarim seko rudens, ar skumjām, ilgām un salnām. Ka Mīlestība izstaro gaismu un naids slepkavo Dzīvības laukā…
Aizmirstot Tevi es izdzēšu sevi un manis nav vispār…
…tikko pamodies zirneklītis čabinās apsnigušajās pērnajās lapās…
***
Viņa aizgāja pa mūžīgās patiesības meklējumu ceļu. Brīvību, šo mūžīgo ideālu meklēdama. Kā vienmēr esošais un bēgošais apvārsnis, tā aicināja un atvadījās ar balto lakatiņu…
Vienmēr bēgošais horizonts ir šobrīd un šeit, jeb vienmēr esošais Mātes Vārds… Māte to apzinājās un atbildēja, – Tāpēc jēdzienu “brīva Latvija” uztveru kā apziņā brīvus un garā neatkarīgus Latvijas Cilvēkus.
Izvešana nostiprināja šo aiziešanas un atgriešanās robežu. Aiziešana vienmēr ir gaismas un tumsas, maldu un patiesības meklējumu robeža. Arī marta izvešanas bija robeža un Māte to apzinājās, un izturēja…
***
Atvēris visas durvis jautāju, – Kur izeja?
Hm…, tur kur ieeja! No neatmiņas miglas iznākuši, aizatmiņas miglā aiziesim. “Māt! Dzemdē mani atpakaļ…” – tā Andrejs Vozņesenskis, un vēl kāds, arī pirms viņa.
Pārspēlējot dzejnieka teikto, saku: “Latvija! Nelaid mani pasaulē…”.
Atgriezos un atvēru tīģera krātiņa vārtus…
***
Visi sajūsmā. Kā alkohola, vai narkotiku reibonī. Es arī. Bet cik ilgi?…
Dzīves šūpolēs pēc reiboņa seko paģiras un atraugas.
Šodien apdievotie rīt tiks apspļaudīti. Un loģisks jautājums: Kāpēc?
Tāpēc, ka man nav ….. un mani vada …… Valsts neatkarība un brīvība neatrisina mana “es” neatkarību un brīvību. Un vispār, kāda “brīvība” un kāda “neatkarība”…
Atmoda! Vai es atmodies?
…“atmodies” es sapratīšu, ka labāk būtu ja es vispār nebūtu pamodies, jo kas guļ tas negrēko un mazulis mātes miesās nenojauš, kas labs, kas slikts. Ģēnijs!…
***
Mūžībā aizgāja Cilvēks, kurš pēdējos astoņus gadus vairs nebija mūsu vidū, lai gan viņa miesa vēl ēda un dzēra starp mums. Viņš bija ļoti līdzīgs putnam, kuru baroja nokaušanai, bet kuram apgraizīti spārni un liegta iespēja aizlidot…
Pirms Lieldienām Viņš aizlidoja… Kā putns, pavasara aicināts…
Man šis Cilvēks bija jāpavada, bet sniegputenis neļāva. Kāda sniegaina roka, saķērusi mani aiz elkoņa, ievilka sniegā. Es varēju pretoties, bet man līdzās, apsnigušais cīrulītis ausī čukstēja, – Neskrien… Ieskriesi kupenā…
Atvadu ziedus es atstāju sniegā. Apsnigušajam akmenim…
***
Sniegs turpināja snigt. Bez mitas sniga jau trešo dienu… Neviens vairs neskaitīja ne dienas, ne naktis, jo tam visam bija sajucis skaits.
Notika tas, ka baltajos sniega mākoņos pavērās plaisa un sniegs mitējās snigt. Pāri mākoņa maliņai iespīdēja dzeltena pavasara saule. Cilvēks ieraudzīja balta sniega pasauli un tukša, balta lauka vidū vizbulīti Pavasara saules staru vainagā. Ziediņa tuvumā skanēja Saules simfonija un tam apkārt sniegpārslas dejoja Saules deju.
Kāds, turpat līdzās, zem sniega, teica: – Tu jau esi atvēris Pavasara sirdi un tagad tev jāatver šīs ziedlapiņas… Tu esi pārkāpis robežu, aiz kuras Ziema ir bezspēcīga. Un Tev, tikai Tev tās ir jāatver un jānosargā…
Šajā sniegainajā, baltajā Pavasara dienā Tev tās ir jāatver un jānosargā… Man vēl ilgi ausīs skanēja šo vārdu noslēpums….
***
labirints…
Bija vasaras brīvdienas. Kaimiņos, pie vecmāmiņas, ciemojās meitene. Viņai bija gudras acis, noslēpumains smaids un pati bezgala viltīga…
Zēnu, kurš bija dažus gadus jaunāks par viņu, meitene ievilināja netālajā bērzu birzī… Zēns, apjucis, meklēja izeju, bet meitene, apjaušot, ka ir izveidojušās situācijas noteicēja, juta savu pārākumu un diktēja noteikumus…
– Tagad Tu darīsi to, ko es gribēšu, jo citādi Tu ārā netiksi… – viņa, apzinoties sev labvēlīgo stāvokli, šķelmīgi paziņoja.
– Tā… Tev jāizģērbjas, lai es varu pārbaudīt, ka tiešām Tu esi zēns…
Zēns bija samulsis un pietvīcis kā dzērveņoga. Tomēr viņa vīrišķais “es” lika paklausīt meitenes iegribām. Zēns izģērbās… un droši skatījās meitenei acīs. Meitene, viltīgi smaidot, sāka izģērbties… un meitenīgi kārdinoša piespiedās zēnam cieši klāt… Meitenes bērnišķīgi seksīgās rokas glāstīja tobrīd vēl snaudoša, bet pamosties sākuša vīrieša augumu…
Toreiz, vasaras brīvdienās, smaržīgu jaunu bērzu birzī, meitenes un zēna piedzīvojums bija slēptā dzīvības centra atrašanā…
***
…matiem plīvojot un krītot uz pleciem, pāri vēl aizsalušajam ezeram, skrēja Marts… Kā pirmie gājputni, kā sula baltajos bērzos, Viņš kāpa augšup, pretī Pavasarim…
Kā zibens šautra, Marts skrēja uz mērķi, lai durvis atvērtu Aprīlim un aizcirstu Svecainei…
Vēl kupenās grimdams, vēl naktīs maldoties, Marts skrēja Ziemai pa pēdām…
***
Melnais strazds…
Lai arī šorīt bija sals, melnais māju strazds, saullēktā, liepas zarā ieķēries vīvināja šā pavasara apstākļiem atbilstošu meldiņu. Aukstais rīts ik pa brīdim koncertu pārtrauca, bet viņš spītīgi atsāka no gala…
Tad strazds, zaļganmelnajiem svārkiem rīta saulē zaigojot, aizlidoja pie būrīša un iesēdās tajā. Arī tur viņš žvīgoja uz nebēdu…
Vai strazds juta, vai arī citādi uztvēra, bet īstajā brīdī viņš izspraucās no savas mājiņas, lai apturētu garām lidojošo strazda dāmu. Tad tik sākās… Ar galvu un kājām putns pazuda dziesmā, kas veltīta tikai vienai, tikai… Viņai.
…strazda dziesma kausēja sniegu, sals pārvērtās siltuma vilnī un vecais īgņa, kaimiņš bozis, pacēla acis augšup un viņa šķībā lūpa pārvērtās jauneklīgā smaidā…
Strazda dāma ar kundzisku lepnību noraudzījās lejup un cilvēks, apakšā, galvu nodūris un santīmus kabatā žvadzinādams, aizgāja nezin kur…
***
Ziemeļdēls…
Balts putns sala ledū… Ledus važas savažoja viņa spēku un Ziemelis izrāva ledus zobenu, lai nepaklausīgo sodītu….
Sniegbaltais putns nepadevās… pagrieza krūtis pret balto asmeni un… acīm mirdzot atdevās Ziemelim… Savu brīnišķo zobenu, pavasara saulē izgaismodams, Ziemelis trieca ledū, kurā iekalts Baltais putns…
Pār Baltās Zemes ledājiem nogranda pērkons un zobens ar zibens spēku pāršķēla ledāju… Ledājam sabrūkot un putnā atraisoties milzīgai enerģijai, tas tika pacelts Saules augstumos…
Ziemelis dēlu atgrieza Saulei, Baltajai Mātei…
***
gulbju ezers…
Baleta „Gulbju ezers” pirmuzvedums Rīgā, 1926. gada 30. martā.
- Viņš sev un Viņai pirms septiņiem mēnešiem rezervēja sēdvietas septītajā rindā. Septiņas stundas pirms izrādes Viņš Viņai uzdāvināja septiņas tumšsarkanas rozes un pasniedza torti gulbja apveidā. Septiņas stundas pēc izrādes Viņa jau septīto reizi Viņam pateicās par burvīgo piedzīvojumu un Viņš Viņu septiņreiz noskūpstīja…
Pirms baleta „Gulbju ezers” izrādes Rīgā, 2008. gada pavasarī.
- Viņš aizcirta durvis, pirms Viņa pateica, ko vēlas. Septiņas stundas Viņš nokvernēja pie datora un durvis atvēris pārjautāja, – vai vakariņas gatavas… Viņa, skumji smaidot, ar asaru uz lūpām, Viņu vēsi noskūpstot, atbildēja, – jā, mīļais. Bārā „Gulbju ezers”…
***
sistēma…
Es gribēju mainīt gadiem ierasto kārtību birojā, iestādē… Es gribēju norisi padarīt caurspīdīgu, atvērt un piedāvāt visiem interesentiem… Banketā gribēju dzert tikai augļu sulu… Es gribēju… vēl daudz ko gribēju.
Saimnieks viegli uzsita man uz pleca. – Nemaini, – viņš teica. – Nerādi, – viņš jocīgi pasmaidīja. – Dzer, – vodku pasniegdams viņš teica.
Es atgaiņājos, – paldies! Nē, es nedzeru…
– Tad… vācies!
…bet es tikai gribēju piedāvāt pavasara laiku…
***
mežs…
Ripo galvas… kokiem ripo galvas…
Mežs vaid… Ievainots, bezspēcīgs, pazemots…
Zāģveidīgs elements slepkavo bez mitas…
Mežmalā, pie nozāģēto koku krāvuma stāv mazs bērniņš. – Tēti! Es redzu daudz, daudz asaru… Redzu, kā no daudz, daudz asarām veidojas krāvums pēc krāvuma… Un es neredzu galu…
– Gals tuksnesī, manu zēn. Izslāpušie dzer šīs asaras…, – atbildēja tēvs.
***
Tūkstoš dienās saliku skaistuma ābeci
- No vecmammas grumbām
- No vectēva krampjainiem pirkstiem
- No mātes sirds pukstiem
- No tēva sēklas
- No meitas smaidiem
- No dēla jaunības
Un Viņas mīlestības