***
pamodies…
Esmu pamodies…
Pēc izklaušināšanas un kaut kādu pierakstu izdarīšanas grāmatā, mediķi mani gan iekšķīgi, gan ārīgi sazāļoja un es dziļā bez sapņu miegā nogulēju trīs diennaktis…
Pēc pamošanās atklāju, ka esmu sirreālā pasaulē… Istabas kaimiņš tikai noteica,- Nu, tu varēji krākt… Šorīt tev atnesa brokastis, bet redzot, ka tu krāc, es tās apēdu. Man baigā apetīte… Arī pusdienas un vakariņas apēdīšu. Bet tu guli! Man ļoti gribas ēst…
Es turpināju blenzt griestos un apjēgt, kur es esmu un kas ar mani noticis… Galu galā, kāpēc es esmu te?… Un kas te slims, es, vai apkārtējie?… Kāpēc tādā veidā, ar narkotikām, ārstē, kā viņi uzskata, cilvēku, kuru viņi nepazīst un nezin?… Nē! Tiešām, esmu murgainu sapņu valstībā…
Pie mani pienāca cits arī šīs istabas iemītnieks un kaut ko nesakarīgu pateicis galvu vien nogrozīja. Tad, it kā manas domas uztvēris, nomurmināja, – tu izskaties beigts… Bet tomēr te ir labāk, nekā tur, kur tu biji… Te patiesā vairāk. Tur, tikai meli, jezuīti un komunisti… Tur neīsti smaidi, mīlestība un dzīve… Tur tevi dzīvu apraks, tad šausmināsies, bet beigās uzspļaus tavam kapam un apčurās…
Kad otrais, mani uzrunājošais apklusa, ierunājās trešais… – Es dievs un zinu, ka nav citas pasaules, nav citas dzīves, bet ir tikai mana un vienīgā… Un tev arī, nav citas dzīves, kā tikai mana un viena vienīgā… Mana nāves diena arī būs pasaules gals un man mirstot viss atkal dzims no jauna un tā mūžīgi mūžos. Āmen…
Ceturtais, neko neteikdams, pārspīlēti uzkrītoši intensīvi un enerģiski vingroja…
Es atkal iekritu komā…
***
Pavasara nebūs…
…te mani atkal kāds sapurināja un pie auss čukstēja… – guli. Pavasara tik drīz nebūs… Par agru pamodies… Vēl snigs un putinās…
***
murgos…
Šodien, uz brīdi pamodos…, lai aizbēgtu no murgainiem sapņiem… Istabas biedrs man pasniedza smalkmaizīti, teikdams: – Tevi kāds apciemoja un atsūtīja, lūk, bulciņas, riekstu krēmu, kafiju… Gaidot, kad Tu pamodīsies, maizītes apēdu, bet viena palika… Nevarēju vairs dabūt iekšā.
Pārējie istabas biedri dzēra šķīstošo „Nescafe” kafiju un slavēja mani, ka pateicoties man tikuši pie kafijas. No lielās „Nescafe” kārbas ar zupas karoti kafiju bēra krūzē un tad laida pa apli…
Viens no viņiem noteica: – Zinu! Tu gaidi Pavasari, bet pavasaris vēl tālu, tālu… Mēs arī nevaram saprast, vai tagad rudens, vai ziema… Mēs par to galvu nelauzām, lai par to domā valdība…
Es apgriezos uz otriem sāniem un… atkal aizgāju murgu valstībā…
***
Šovakar paēdu vakariņas. Bez baudas. Negribīgi košļājot mannai līdzīgu masu, kas bija metāla bļodiņā. Sazāļots organisms garšas neatšķir. Pēc tam piegāju pie loga. Tur, ārā, aiz restēm, sniga. No pelēkajām debesīm lēni, klusi un skaisti uz slapjās zemes sēdās baltas, mīkstas un lielas sniegpārslas… Man līdzās nostājās tāds pats bēdu brālis un ar naivu, bērnišķīgu skatienu lūkojās satumstošajās marta debesīs…
– Būs vēls pavasaris, – viņš noteica. – Bet man vienalga, – viņš turpināja. – Es te esmu astoto mēnesi. Astoto reizi un astoto mēnesi. Tev jau arī, viss vēl priekšā, – viņš noķircināja.
Es atgriezos savā gultā un… uz spilvena atradu mazu grāmatiņu. Leonīds Čerevičņiks. SALAS. Dzejoļi. Atšķīru un lasīju. “Skaistas valsts daiļā valdniece nezināja, no kurienes cēlusies pati, kā radusies viņas valsts, kur tas viss radies. Un nebij neviena, kas varētu pateikt: – Cik tu esi daiļa, valdniec, cik skaista ir tava valsts! – Un valdniecei iegribējās nomirt. Viņa pavēlēja savam dzīvības garam: – Pamet mani, ej prom! – un aizvēra acis. Cik ilgi tā bija? Kas zina? Neviens to nepateiks. Bet, kad viņa atvēra acis, tad ieraudzīja sev priekšā jaunekli brīnumjauku, un tas viņai teica: – Nav izejas no tavas valsts, valdniec, bet esmu izpildījis tavu gribu: gāju ilgi jo ilgi. Kad atskatījos, pasauļu miljardi staroja visapkārt. Tā ir tava valsts, tava mūžība, tava brīnumu pilnā bezgalība, o, cik tu esi daiļa, valdniec!”
Izlasīju un… aizvēru acis…
***
Nezinu, kāpēc un kas tam bija par iemeslu, bet mani pārvietoja uz citu istabiņu. Pirms tam nogrieza manus garos matus, noskuva bārdas rugājus, bet atstāja… ūsas. Frizierim šķita, ka tā būs labāk…
Istabiņā, kur mani ievietoja, tagad esam četri. Bijušais politiķis, pensionētais policists, skolotājs un es – ne šis, ne tas. Bijušais politiķis, man ienākot istabā, negaidot jautāja: – Kuru partiju pārstāvi? Ja slotu partiju, tad mums jāķeras pie partijas programmas izstrādes. Kā tikšu ārā, tā pirmais uzdevums būs partijas dibināšanas kongresa vietas un laika noteikšana… Viens simts un divdesmit divi biedri gaida manu atgriešanos…
Pensionētais policists, ar muguru pret politiķi pagriezies, man teica: – Bijušais deputāts… Pārstrādājās… Pārāk godīgi strādāja un pavairāk iegrāba…
Skolotājs, kaktā ielīdis un piezīmju burtnīcā kaut ko zīmēdams, viltīgi smīnēja. Tad, zīmuli nolikdams, uzrunāja politiķi: – Jau nokavēji… Tikko dzirdēju, ka Latvijā šopavasar vismaz trīs partijas dibinās… Tavi biedri, tevi nesagaidījuši, jau aizbēguši un veido citas…
– Nē, nē, – iekliedzās bijušais politiķis. – Viņi nav nodevēji! Kamēr es te, viņi iefiltrējas un ieņem stratēģiski svarīgas pozīcijas, lai vajadzības gadījumā sagatavotu vietu man…
Es apsēdos pie savas gultas un ar abām rokām apņēmu galvu, – te arī nevar bez politikas…
***
Agri no rīta mani uzmodināja bijušais politiķis. Vakar, klausoties istabas biedru nievas un redzot, ka es pacietīgi viņā klausos, viņš manī atrada uzticamu sabiedroto. Tāpēc šorīt, mani pamodinājis, viņš norādīja uz savu kabatas portfeli un to atvēris, no tā vilka ārā desmitiem, varbūt pat simtiem, dažādu vizītkaršu… Dažas, īpaši atzīmētās, bija ar ievērojamu amatpersonu, tostarp valsts prezidenta un saeimas deputātu, adresēm un amatiem… Šo visu man rādot, viņš pieklusināja balsi un sāka runāt ar ārzemnieka akcentu… Vārdus bēra kā pupas, ar aizlauztām un nolauztām galotnēm, un tad pēkšņi apklusa. No tā paša kabatas portfeļa izvilka salocītu lapu un teica: – Šeit manas prasības. Pieprasu atjaunot dzelzceļu… Līdz Lieldienām gaidu atbildi no prezidenta…
Es, vēl samiegojies, izberzēju acis un piekrītoši māju ar galvu… Pensionētais policists, sapņodams murmināja, – kā, tu, viens pats, varēji izdzert trīs litru kandžas burku?…
***
Šovakar skolotājs man izklāstīja savu pasaules radīšana teoriju. Visuma rašanos, dzīvības un nāves jautājumus…
– Kā Tu domā, tā arī ir, – viņš teica. – Ja Tu domā, ka dzīvosi mūžīgi, tā arī ir. Ja Tu tici ellei, tad tā arī ir…. Es neticu ne dievam, ne velnam, tāpēc arī tāds esmu, – uzsverot savas mācības nozīmīgumu teica skolotājs…
– Lielā sprādziena teoriju izdomāja tie, kuri visu laiku domā ko izdomāt… Arī dievu un velnu izdomāja no garlaikošanās… Bet dzīvības un nāves jautājums vispār nav jautājums, jo nav jau par ko jautāt…, – smaidot un spilgtinot savas atbildes ar izteiksmīgām kustībām, savu sakāmo pabeidza Lielais Skolotājs…, tā viņš izteicās pats par sevi.
Skolotājs, redzot, ka manī samulsums, enerģiski žestikulējot piebilda: – esošā izglītības sistēma jāizskauž… Te es piekrītu bijušajam politiķim un apvienojoties mēs reformēsim visu, kas skar zināšanas, jo nevar pastāvēt gara pornogrāfija…
***
Šovakar, savukārt, sirdi “izkratīja” pensionētais policists. Droši vien smagums, kas nospieda viņa sirdi, bija krājies gadu desmitiem…
Pēc kārtējās vakara narkotiku devas, jo citādi šīs zāles un zālītes, ko te liek izdzert un norīt veselības uzlabošanai, nevar nosaukt, policists sev pirkstus lauzīdams lamāja visu pasauli… – Kam mēs esam vajadzīgi?… Tikai un vienīgi kapam…, – viņš skaļi afišēja savus pamatprincipus. – Bez trešā pasaules kara kārtības nebūs. Sievietēm jādzemdē bērni, nevis jābūt par prezidentiem. Zilie, zaļie un sarkanie jāsabāž cietumos. Trako mājas nodedzināt un trakos likvidēt…
Te pēkšņi durvis atvērās un ienāca divi mediķi. Vīrietis, šķiet, dežurējošais ārsts, piegāja policistam klāt un kaut ko iečukstēja ausī. Iestājās dziļš klusums… Mediķi aizgāja, bet policists lēni, lēni apsēdās un cik varēja nomanīt, tad uz viņa sirds uzgūlās jaunās tūkstošgades smagums…
***
Šorīt bijušais politiķis pasūtīja veselu klēpi neļķu… Dāvinās sievietēm.
Pēcpusdienā ar ziediem apdāvāja duci medicīnas darbinieku. Sarkanās neļķes saņēma dakterīte, medmāsiņas, sanitārītes un arī divi vīrieši – vecākais dakteris un viņa asistents. Tas viņiem par to, ka viņi tādi smalkjūtīgi un sievišķīgi… Lai arī 8. marts vēl tikai rīt, politiķim tā bija pašsaprotama lieta, sievietes apmīļot dienu iepriekš un tām veltīt visizmeklētākos vārdus.
Pensionētais policists nopirka lielu torti un ielika ledus kamerā. Rīt uzcienās viņam īpaši labvēlīgas jaunkundzes un gados vecākas dāmas. Bet ne visas, jo viena medmāsa ir viņa ienaidnieku sarakstā…
Skolotājs, kaut ko pierakstīdams un zīmēdams, tikai jocīgi smīnēja… Viņa uztverē 8. marts esot tikai pornogrāfija…
***
Es šonakt aizmigt nevaru. Atmiņā, kā kinofilmā, slīd dažādi sieviešu tēli. Sastaptie, šķirtie, mīlētie un neievērotie… Māte, Viņa, meita, darba kolēģes un studiju draudzenes, partneres un līdzgaitnieces… Smaidošas un raudošas, spārnotas un nospiestas…
Laika gaitā visapkārt man lielākoties ir bijušas tikai sievietes. Bērnībā dzīvoju vecmāmiņas stāstīto pasaku un tantes fantāziju pasaulē. Vēlāk, skolas gados, pārņēmu skolotāju sieviešu domāšanas veidu. Arī turpmāk manu izpratni par daudzām šīs pasaules lietām iespaidoja sievietes dvēseles pasaule…
Bet bija arī laiks, kad sievietes ienīdu… Tobrīd biju iemīlējies mīklainās būtnēs no pārdabiskās pasaules un sieviete manā uztverē bija zems, netīrs un lieks radījums… Nicinoši, augstprātīgi un ar ļaunu skatienu es uzlūkoju sievietes. Es apzināti viņas sāpināju un psiholoģiski spīdzināju…
Gāja gadi un es pārvērtos… Sievietes gaišo tēlu atdzīvināja Viņa. Viņa atgrieza Mīlestību un to saistīja ar Sievieti Māti, Sievieti Bērnu un Sievieti Gaismas nesēju…
***
Skolotājam un bijušajam politiķim šovakar izraisījās strīds par reliģiju un tās nozīmi. Politiķis, pārliecināts un konsekvents katolis, skolotājam lika saprast, ka tagad ir gavēņa laiks un ēšanā, seksā un izklaidē jāievēro mērenība un atturība… Skolotāju šīs pamācības nokaitināja un viņš aizsvilās…
– Tava ticība, tava baznīca un Kristus, man pie pakaļas… Neticu ne velnam, ne dievam un tu ar saviem gavēņiem pasauli ne izmainīji, ne izmainīsi, – ar spīdošām acīm vērdamies politiķī runāja skolotājs. – Tavas ikdienas tēvreizes ir tikai uzmācīgu baiļu sajūta, kas iesēdušās tavā slimajā apziņā. Tava baznīca ir tikai no dzīves īstenības paslēpušos bābu patversme. Tādi kā tu, ir tikai aitas, kuras var barot ar dievvārdiem un cirpt, līdz nosprāgst… Tikai pateicoties tādiem kā tu, pasaulē tiek spēlēts teātris, kur šakāļi saņēmuši lauvu lomas un žurkas apgrauž spārnus lidoņiem…
Bijušais politiķis, pie sienas piespiedies, stāvēja bailīgs, kluss un bez valodas… Skolotāja uzbrukums un ugunīgās acis atturēja viņu no paskaidrojumiem un sava viedokļa aizstāvības…
Policists, kurš to visu vēroja no malas, tikai noteica: – Kam ir spēks, tam ir vara. Kam vara, tam viens ceļš. Ceļš pāri līķiem…
***
Te esot trīspadsmito dienu mans ar zālēm saindētais organisms palēnām kļūst depresīvs, nomākts un viegli uzbudināms. Dakteris, mani ārstējot, nav paredzējis un viņš arī nezin, vienu svarīgu lietu, ka ikvienai psihiskai būtnei ir tikai savs, viens atveseļošanās ceļš… Individuāls, dziļi personīgs un nekādā gadījumā citiem piemērojams… Tāda standartizēta ārstēšana, kāda te, tikai nogalina…
Lasīju Čerevičņika dzeju. „Un čūska teica… Labi, kļūšu atklāts un kaut ko pastāstīšu. Esmu padzīvojis ar jums kopā un pārliecinājies, ka nemaz neesat tik ļauni, kā jūs paši par sevi domājat. Un tālab saku: tā stundiņa ir situsi. Laiks kļūt atklātam un šo to pastāstīt…”
Pie mani piegāja skolotājs. Pasmīkņāja un teica: – Ko tu tik stulbu lasi?… Dzeja… Un kas ir dzejnieks?… Dzīves paralizēts nīkulis. Dzejnieki, baznīckungi, mākslinieki, muzikanti… Kas viņi tādi? Diedelnieki, dzīves atbiras… Viņi pārtiek tikai no manām atraugām…
Es piecēlos, noliku dzejas grāmatiņu un… mana labā kāja izpildīju sitienu ar nosaukumu „krokodila acī”. Spēriens trāpīja skolotājam pierē, starp acīm. Skolotājs nokrita uz grīdas un palika guļot… Es apsēdos…
Pensionētais policists aizskrēja izsaukt medmāsu. Bijušai politiķis, galvu grozīdams un
vakardienu
atcerēdamies, noteica: – Kam Ceļš, tam – Zibens. Es, galvu abām rokām apņēmis, atteicu: – Zibens Ceļš. Zen Dao…
Nākamajā mirklī istabiņā bija medmāsa, ārsts un vēl viens mediķis… Mani sašpricēja un es atkal esmu… miegā…
***
Pirms pusnakts pamodos. Redzot, ka esmu atvēris acis, pie manis apsēdās politiķis. – Kā tu tā varēji?… – bija viņa pirmais jautājums. – Tu taču viņu bezmaz vai nogalināji… Kādas cīņas māksla tā bija, ko tu pielietoji?…
– Mīlestības māksla nogalināt…, – es atbildēju. – Es skolotājā iemīlējos… Bet tas, kas mīl, tas nogalina…
– Kas, tu traks esi! – iesaucās politiķis. – Bet, kā tu domā,- es atjautāju. – Kur mēs atrodamies, ja ne trako mājā… Un kur skolotājs?… – es viņam jautāju.
– Skolotāju aizveda. Viņš tāds nedzīvs izskatījās… Vispār viņš nav nekāds skolotājs, bet nojūdzies garīdznieks… Jēzus vēsts vietā sāka sludināt sātana vārdus un kļuva par kaut kādas dīvainas sektas vadoni…, – to pateicis, politiķis bailīgi pagriezās un pārliecinājies, ka policists guļ un krāc, piebilda: – arī šis, te, ir no tā paša bara…
Es teicu. – Neuztraucies. Skolotājs dzīvos. Sitiens, kurš tika izdarīts tādā veidā un noteiktā pieres vietā, skolotāju tikai paralizēja un atvēra padevības centru… Mīlestības mākslā ik kustība atstāj švīku garīgā dimensijā un šis cirtiens bija kā lapsenes dūriens zirneklim… Atšķirība tikai tāda, ka lapsene pamirušajā ķermenī iedēj olu, bet es – manas gribas aklu izpildītāju…
***
Šorīt, uzreiz pēc brokastīm, ieradās pusducis dažādu mediķu un mani izčamdīja no visām malām… Tad aizveda uz speciāli iekārtotu telpu dažādām analīzēm, mērījumiem un visādām citām, manuprāt, idiotiskām, bet viņuprāt, svarīgām darbībām… Atgriezos pusdienlaikā.
Bijušais politiķis, mani izgaidījies, bija ļoti priecīgs, ka esmu atgriezies… Viņš nevilcinoties mani apbēra ar dažnedažādu jautājumu krusu. Tikmēr pensionētais policists aizdomīgi un, kā man šķita, bailīgi mani uzlūkojis klusītiņām izgāja no istabas.
Pēcpusdienā atkal mani aizveda uz eksperimentu istabu, tikai šoreiz citā vietā un pie citiem dakteriem. Arī viņi pūlējās noteikt manu psihisko stāvokli… Atgriezies istabā es tikai nosmējos: – Cik jocīga pasaule! Miljoni meklē miljardus… Un nav neviena, kas meklētu vienu…
Politiķim tā bija liela mīkla…
***
Jau pusnakts, bet no mums, trijiem, neviens neguļ. Policists pēcpusdienā bija ārā, svaigā, tīrā gaisā. Strādāja šīs iestādes skaistajā dārzā. Pārnācis viņš priecīgs paziņoja: –
Šodien dzirdēju pirmos cīruļus! Ziemai beigas…
Manī šī ziņa, pirmie cīruļi, radīja nemieru, lai gan pavasaris, manuprāt, kavēsies…
Politiķis jau sāk domāt un izturēties kā normāls cilvēks… Lai gan es nezinu, kāds ir un kādam jābūt normālam cilvēkam… Politiķi nodarbināja viņa uzņēmuma grāmatvedes ziņa, ka uzņēmumam valsts ieņēmumu dienests uzrakstīja protokolu un administratīvā komisija lemšot par soda piemērošanu… Es viņam teicu, ka tā vienmēr ir un būs. Ir lauvas, kas medī. Nu, konkrēti, viņš, būvnieks. Un ir šakāļi un citi maitu putni, kas seko lauvām un uzklūp jau nomedītajam. Tie ir dažādi dienesti, kontroles un vēl lērums dažādu parazītu… Bet visiem jādzīvo, un tev jābūt priecīgam, ka esi mednieku dzimtas…
Es darbojos ar savu datoriņu. Manu portatīvo šovakar atnesa Viņa… Man nododot skumji pasmaidīja un es… es.. raudāju… Ko es varu darīt, ja sirds liek asarot acīm…
Mūsu kluso nakts nomodu iztraucēja medmāsiņa. Viņa pienāca klāt, viltīgi smaidot ieskatījās datoriņa ekrānā un izaicinoši, kā koķete, man jautāja: – Kas tev atļāva?…, lai gan labi zināja, kas un kā… Turpinot, māsiņa teica: – Man vienmēr bijis mērķis tā īsti, kārtīgi apgūt datoriemaņas, bet nav laika… Datorkursos iet nav jēgas, bet ja kāds palīdzētu… Bet tikko “draugos” draudzene atsūtīja vēstuli, ka kaut kāds vīruss plosās… Datoriem jau arī visādi parazīti…
Es atteicu: – Kaitēt var tikai idioti, kas to visu izdomā un citiem piespēlē. Muļķība ir mēris, kas aplipina miljonus un vēl lielāka muļķība, ārstēt šos miljonus…
***
Zudušie raksti…
Pēdējā brīdī, neko neatceroties, no uguns mēlēm pasargāju daļu no aizprāta pasaulē rakstītiem vārdiem… Daudzi pazuda, vēl citi tika apēsti… Jā, norīti, lai saglābtu man sakrālu vēsti…
Izglābis rakstus pazaudēju bumbiņu… Tas notika negaidīti. Kāds ļoti gribēja pārraut manu saiti ar zemprāta vai virsprāta, kā kuram tīk, pasauli. Kāds ļoti gribēja izdzēst manas atmiņas par magnētisma pasauli, par pasauli, kas pievelk ar neatvairāmu spēku un kur viss pazūd kā „melnajā caurumā”… Kāds ļoti gribēja manu atgriešanos… Es zinu, kurš ir tas „kāds”…
Tikai tas „Kāds”, mani atgriezdams, nezināja, ka tas, kas bijis IRNAVĀ, nekad vairs neatgriezīsies šajā pasaulē… IRNAVAS skūpsts Sirdi apzīmogojis ar Mūžības zīmogu un tam, kam ir šis zīmogs, tiek izdzēsti visi atgriešanās ceļi…
Es vienmēr varu mēģināt atgriezties, bet tikai līdz noteiktai robežai un noteiktā laikā… Bet nekad es neatgriezīšos pilnībā, nekad es nebūšu vakarējais…
***
Pateicīgs Dievam, ka izdevās saglābt tobrīd rakstītos manu bērnu rakstus. Jo tad man bija ļoti svarīgi, kā to sadzirdēs mani bērni, kādā sirds rakstā viņi rakstīs.
Maniem bērniem tas bija vēl neapzināts pārbaudījums. Tas bija spontāns Pavasara akts, bez sagatavošanas un ar neparedzamām sekām. Tā tam bija jābūt, jo Ceļš, ko eju, neprasa iepriekšēju sagatavošanos un šajā Ceļā nav ceļazīmju. Ceļš no ejošā pieprasa momentānu rīcību, absolūtu atdevi un grēku nenožēlošanu.
Uz ārpusi tas izpaužas kā saskaldīts prāts un bojāta psihe ar neprognozējamām darbībām, bet patiesībā tā ir savas īstās vietas noteikšana magnētisma pasaulē jeb IRNAVĀ. Tāpēc muļķīgi un naivi, ja mani cenšas dziedināt ar šīs pasaules līdzekļiem… Tas ir bezcerīgi. Un man nav atpakaļceļa… Īstenībā es atgriežos, tikai ne tajos veidojumos, kādos pieņemts mani redzēt šajā pasaulē…
***
Šovakar politiķis aizbrauca mājās. Atbrauca sieva un aizveda. Pirms tam viņa daudz runāja ar ārstējošo dakteri. Atvadoties un neļaujot politiķim izstāstīt anekdoti par valdības cukurgailīti, viņa mums, palicējiem, novēlēja drīzu izveseļošanos un Lieldienās saēsties labi daudz olu… Mēs, savukārt, novēlējām politiķim nodibināt izauklēto partiju un gatavoties jaunās Saeimas vēlēšanām…
Istabiņā palikām mēs divi, es un pensionētais policists. Medmāsa teica, ka rītdien pievienosies trešais. Un vēl viņa teica, ka rīt man būs nopietna pārbaude… Ar īpašu programmu aprīkots dators – robots, pārbaudīs, vai manās smadzenēs nav ieperinājies mikrobs “ugunsrats“. Tā esot pagaidām neizpētītās izcelsmes baktērija, kas sadedzina smadzenes un upuri pārvērš uguns kamolā… Tāds dzīvs uguns kamols dedzina līdzcilvēkus un pats aiziet bojā izdarot pašnāvību… Tās ir ellišķīgas ciešanas un nāve ir vienīgais glābiņš…
Es teicu: – Kas man atliek?… Iespējams, esmu inficēts, jo esmu dedzis un degu, un tā ir Prometeja uguns un mokas…
***
Tomēr esmu…
Jaunpienācējs bija padzīvojis cilvēks ar sirmiem, cirtainiem matiem, kluss un noslēgts. Uz pensionētā policista jautājumu, no kurienes ieradies, viņš tikai noraustījās… Policists, pārliecinājies, ka bezcerīgi sagaidīt atbildi, atmeta ar roku un izgāja priekštelpā. Es piegāju pie loga un… ieraudzīju bērza zarā šūpojamies pirmo strazdu…
Ja es būtu nešaubīgs karmisku pārdzimšanu sludinātājs, tad es teiktu, ka iepriekšējā dzīvē biju putns. Putni ir manī, gan ar savām balsīm, lidojumu un neizprotamu ilgu trauksmi. Mana dzīve sapinusies ar putnu dzīvēm un pavasaros, tāpat kā rudeņos, es, tas, kurš nezina, kas viņš ir, pārvēršos bezformu tēlā… Tīras uguns stihijā. Tāpēc pārbaudīt, vai manās smadzenēs nav „uguns vīruss”, ir muļķīgi… Nav un nebūs tādas datorprogrammas, kura varētu noteikt „kas es esmu”…
Ienāca medmāsiņa un mīļi teikdama „jāiet”, aicināja uz absurda procedūru… Aicināja uz pārbaudi, kurai jānosaka – vai es esmu…
Aizejot, es biju pārliecināts, ka datorprogramma pateiks – es neesmu…
Atgriezdamies istabiņā iesaucos: – datoriņš pateica, tomēr es esmu…
***
Atgriezies no jaunāko ziņu noskatīšanās televizorā, šovakar pensionētais policists bija uzbudināts un nemierīgs. Skraidelēja pa istabu un cenšoties pievērst mūsu uzmanību, jautāja: – Kādēļ pasaulē tik daudz netaisnības?… Visu savu dzīvi esmu veltījis tam, lai palīdzētu citiem un lai pasaule būtu labāka… Bet tas, ko esmu darījis, izrādās, bijis veltīgs… Iestājos labdarības organizācijā, lai palīdzētu dzīves pabērniem, bet, kā noskaidrojās, organizācijas līderi bija slīpēti blēži. Tā vietā, lai palīdzētu grūtdieņiem, viņi sev pagādāja visādus labumus…
Es viņam teicu, – kas liedza tev darīt to pašu?… Tev taču bija visas iespējas, bet ja neizmantoji, pats vainīgs. Tagad nav ko nožēlot. Mēs ikviens saņemam to, kas jāsaņem. Bet strādādams policijā, vai tu izdarīji visu, par ko tagad te čīksti?…
– Strādāju pēc labākās sirdsapziņas!, – iekliedzās policists. – Godprātīgi, ar atbildības sajūtu.
– Redzi,- es atteicu, – tur arī tava vaina. – To, kas notiek mazajā un lielajā pasaulē, pieņem pēc vislabākās sirdsapziņas. Kā pieklājās, kā pienākumu. Un ja kāds kādu nosit, tad vienmēr tādās reizēs arī bijusi iespēja, ka nosistais varēja nosist sitēju. Bet mēs jau nevaram būt soģi un pateikt, kam taisnība… Un vispār, neskaties televizoru, neklausies radio un nelasi avīzes, bet labāk paņem zīmuli un raksti dienasgrāmatu… Ja arī to nevari, tad pakaries!… Bet to tu nevarēsi, jo tu baidies. Tev gribas dzīvot un gribi, lai arī pasaule dancotu pēc tavas stabules…
***
Mājup…
Šovakar braucu uz mājām… Mani vedīs Viņa. Viņa vienmēr ierodas īstajā laikā un izpestī mani no šīs pasaules valgiem. Nezinu, kur Viņa gūst spēku, lai slikto vērstu par labo… Kur Viņai laiks, nenokavēt un iespēt īstajā reizē… Arī šoreiz. Viņa ieradās, atrisināja manas problēmas un ārsts teica, – brauksi mājās!…
Šķiet, ka man nebūs lemts izprast, kā tā varēja notikt, ka Viņa nostājās uz mana Ceļa un palika par gaismekli murgu pasaulē… Viņa griež manas uguns dzirnas un pielej ūdeni, lai nepārkarstu. Viņa vienmēr atgriež mani Cilvēka veidnēs.
Es atgriežos mājās, kad Pavasaris klauvē pie ledainām durvīm un tās atvērdams, es ienāku reizē ar to. Pavasara aizsegā, kā kucēns, vienlaicīgi ar saimnieku, es iespraucos pa vaļējām durvīm…
Vai man tas vajadzīgs!?… Bet es taču nezinu, kas es esmu… Nezinu, kādēļ es tur spiežos… Ik gadu, kopā ar Pavasari es apmetu kūleni un ieraugu savu pakaļgalu… Varbūt tikai tādēļ man arī vēlams, lai ieraudzītu savu pēcpusi…
***
Mājup braucot es vēroju Viņu. Lūkojos Viņā un brīnījos… Es atpletu muti, lai pateiktu PALDIES!, bet tā arī neaizvēru, jo vārdi iesprūda sausajā mutē un asaras acīs…
Šī fantastiskā būtne, kas laida pasaulē un izauklēja manu meitu un dēlu, kas neskaitāmas reizes man piedevusi un vilkusi ārā no duksnāja, izskatījās nogurusi, bet laimīga…
Reizēs, kad es Viņai piedēvēju pārdabiskas īpašības un drosmi, Viņa atgaiņādamās atbild: – Nē, nē!… Es tikai pelēkā pelīte…
Droši vien tikai pelēkā pelīte var gaidīt gadiem, gadu desmitiem un ja vajadzēs, arī ilgāk… Tikai pelēkā pelīte, sirsniņai asarojot, var attaisnot zemisku, negodīgu un nežēlīgu rīcību… Tikai pelēkā pelīte var sildīt kā saule, glāstīt kā dienvidvējš un mīlēt kā māte… Tikai pelēkā pelīte, atdodot sevi, var glābt kādu no pazušanas…