***
viņš iznāca…
Viņš iznāca ar aizlauztu sirdi…
Tūkstošu apsmiets,
bet arī stiprināts…
Simtu atstumts,
bet arī apbrīnots…
Desmitu nodots…
bet arī sumināts…
Viņš samaksāja par vientiesību,
bet ieguva skaidrību…
No viņa noskaitīja par paļāvību,
bet ieskaitīja par godību…
Viņam pieprasīja par pakalpojumu…
bet atgrieza ar uzviju…
Viņš izcieta pazemojumus,
bet netika pazemināts…
Viņš iznāca ar ielauztu sirdi…
bet ar tērauda mugurkaulu.
***
Šonakt saņēmu e-vēstuli. No sen aizmirstā paziņas.
“Paskrējis laiciņš, kopš esmu te, uz šīs jaukās saliņas. Bet vai tā ir?
Domāju, beidzot esmu skaidrībā. Viss, kas šeit notiek, ir ākstīšanās un izaicinoši nicinoša izturēšanās un attieksme pret vispārpieņemtām normām. It īpaši tas attiecināms uz hiperaktīvajiem un viņu mērkaķošanos.
Jā, arī māžošanās ir attīstības ceļš un tie, kuriem tas pieņemams, lai skrien…
Bet tiem, tostarp tev, kuriem derdzas šīs riebīgās lietas un nav pieņemami pašreiz valdošie ētiskie standarti, aicinu apvienoties un sūtīt savas īsziņas uz: man@WWW
Vajadzības gadījumā satiksimies un ja būs nepieciešams, tad tas būs sākums citai kārtībai. Mēs neesam vieni paši, ar mums jau ir un tas ir daudz.
Visu labu!”
Izlasot, nodomāju, lai gan pensionārs, tomēr enerģija vēl iet pāri katliņam…
***
vēstule tukšajam istabas kaktam…
Tu vari manu vēstuli nesaņemt, bet es tik un tā rakstīšu… Rakstīšu par bagātiem gadiem, par smaidiem un saules zaķīšu rotaļām acīs… Par rokām, siltām, kā glābēja spārni…
Tu vari manu vēstuli izmest, bet es tik un tā sūtīšu… Sūtīšu ar īsziņām, ar ē-pastu, faksu… Ar pasta baložiem, ziņnešiem, gājputniem…
Tu vari mainīt adresi, slēpties un bēgt, bet es tik un tā meklēšu… Pa zirnekļu tīmekļiem, pa sikspārņu alām… Pa dārgiem krogiem, pa rivjēras hoteļiem…
Tu vari nebūt, bet es tik un tā rakstīšu… Par to, ka Tu varēji būt!….
***
Ja man pietrūktu viena sērkociņa un ūdens malka, šeit es nepļāpātu…. Bez vienas sveces liesmiņas nebūtu pavasara….
Varētu domāt, – Ko tur, es!… Mazs un melns kukainis…. Bet, ja es tā domātu, viņi – nedomātu. Viņi būtu izdarījuši…
Viņi būtu dedzinājuši tiltus…
***
Viņam nebija nekā, tikai trakā apņēmība, apņemšanās iekosties un neatlaist…. Ar zobiem, nagiem…, ar dullās idejas piesaukšanu… Viņš pēdējā brīdī pagriezās un aizgāja….
…aizgāja iztīrīt zobus, pēc tukšu salmu kulšanas….
***
Es savādāk nevarēju…, bet viņa pazuda, kā akā iekritusi. Nekādas pazīmes, ka ir kaut kur virspusē… tikai putna kājas švīkas slapjajās aprīļa smiltīs un spārnu švīkoņa bērzu birzī…
Atradu… uz lieveņa, ar raibu tauriņu rokās…
***
Mierinot es biju vienās domās ar jauno cilvēku, kuram psihoterapeits pateica iznīcinošus vārdus, ka, lūk, viņš, nekad nebūs vesels….
Mani šajā jomā (psihoterapijā) darbojušies speciālisti gribēja iznīcināt ar vielām, kuras testētas, ja nu vienīgi uz mūsu priekšteču, nabaga pērtiķu, nenobriedušās psihes melnajām zonām… Ja kādam no šiem gudriķiem (psihoterapeitiem) vēlāk top zinātnisks darbs, kuram viņi paši, iespējams, tic, tad tādā gadījumā man jātic arī pārdzimšanām, kur iepriekšējā dzīvē es biju ar trakumsērgu saslimis vilks, kurš sakoda vairākas aitas, kuras vēlāk pārdzima par psihoterapeitiem…
Šāds pieņēmums, iespējams, pat ļoti ticams…
***
Manai kaimiņienei izcila jutoņa, pareizā laikā un vietā pateikt svarīgāko. Tā bija arī šoreiz.
Ieraudzījusi mani, viņa metās klāt un pensionāres saviļņojumā pateica viedus vārdus: – Saeima nokalpos līdz galam, jo tagad būs visi simts deputāti… Godmanis atstrādās ar uzviju un Gaismas pils pārvērtīs Latviju…
Nu, ko! Man atlika tikai viņai pateikties par labām, stabilām un galvenais, karstām ziņām… Viņa ar to lepojas, jo draudzene viņai informāciju piegādā no lielās varas gaiteņu aprindām…
***
Paziņas puika šodien salauza roku. Māte uzreiz izsauca ātros, bet tēvs vispirms puiku sabāra, tad domāja, ko darīt… Es viņam ieteicu, ka vispirms padomā, vai nevajadzētu pielikt punktu bērnu ražošanai. Jā, ražošanai, jo to viņam jau septiņi…
Viņš palika dusmīgs. Mans kaimiņš metās viņu aizstāvēt ar nodrāzto frāzi, ka jāvairojas Latvijai, jo tauta iet zudumā… Ka musulmaņi tikai uz jaunās paaudzes pieauguma vien pārņemšot pasauli. Nemaz jau nerunājot par dzeltenajiem. Arī Amerikā melnie vinnēs un baltie bēgs tāpat kā Rodēzijā…
Ko es viņam varēju atbildēt!?… Vēlāk, jau ārpus pagalma, savam kaimiņam teicu, – Bet paskaties, kādi tie bērni! Ne īsti paēduši, ne īsti pie prātiņa, kāds būtu vajadzīgs tiem, kuriem jāizaicina globālās pasaules īpašie piedāvājumi… Viņi būs tikai bremzes, no kurām dils riteņi tiem, kuri dzimuši skriet ātrāk.
Jau mājās esot, atbildēju tikai sev. – Vīrietim, ja viņš dzimis starp cilvēkiem, jāmāk un jāvar kontrolēt savas seksuālās dziņas, jo tikai cilvēks spējīgs seksuālo enerģiju transformēt mākslā, zinātnē, dzejā… Visai citai dzīvajai radībai tas nav dots. Bet ja cilvēks netiek galā ar šo vienreizējo iespēju, tad tas ir cilvēces noslīdējums zem jostas vietas… Vīrietis, kas nesavalda seksa ērzeļus, ne ar ko neatšķiras no sava četrkājainā drauga. Piemērs tam ir Āfrikas un Amazones vidienes iemītnieks. Atšķirība tā, ka mūsdienu modernais vīrietis to dara eleganti, bet afrikānis vienkārši un dabiski, tāpat kā lielo pērtiķu tēviņš.
Parasti tāda seksa augļi ir kā ābelei āboli, – izdzīvos, labi. Ja kāds apēdīs, arī labi, bet ja turpat, zem kājām, sapūst, arī savs labums…
***
Mana zilā Rudzupuķe, svaiga, kā rīta rasas piliens un saules apmirdzēta, apstājās pie spoguļa. Viņas mirdzošās acis kaut ko meklēja…, bet lūpas…, lūpas izdvesa vārdiņu, – Spogulīt!…
Prieks, kāds mēdz būt tikai pavasara rītos, salija Rudzupuķes ziedu kausiņos.
Šorīt Viņa pasaulei paziņoja:
– Spogulis pateica, ka es esmu visskaistākā. Arī tu, mani noplūkdams, iesaucies:
– Patiesi! Tu, mana rudzupuķe, esi visskaistākā!
***
Sēdējām pie turku kafijas krūzes un kraukšķinājām Melnās Arābijas mandeles. Es un mans radinieks – jauns, pieklājīgs puisis.
Viņš atcerējās gadījumu no Lieldienu viesošanās tālās lauku mājās mūsu mazās zemītes dziļajā nostūrī.
Lieldienās, kā jau Lieldienās, iemalkojuši, ieēduši un ar olām sakāvušies… Tas viss pie lietas un pašsaprotams, ja tikai nebūtu kāds kuriozs… Viņam, jaunam čalim, piešuvās pusmūža tantuks un šo aicināja viņu izdrāzt… Šis, kārtīgs jauns vīrietis, no lielpilsētas smalko aprindu ģimenes, par šādu, tik pārdošu iereibuša sievišķa projektu, bija šokā… Vēlāk, attapies un mēģinājis to visu pārvērst jokā… Bet, nekā. Bābietis plijies virsū un savas nošļukušās krūtis atkailinājusi, lieldienu olu vietā par pautiem vien runājusi…
Mans gados jaunais radinieks, protams, centās aizbēgt no puisi gribošās vecenes, bet… Likteņa ironija, laikam brandaviņa vaina bija, kāja aizķērās un šis ievēlās bābietim tieši klēpī… Nu, protams, šī, lai gan kārtīgā švunkā, bet aiz pautiem viņam sagrāba… Viņš varēja bļaut no visa spēka, bet klātesošie taču tikai smējās…
Tālajā mūsu zemītes malā smiekliem ir maizes vērtība…
***
Bet kur Tu esi? Atkal sirds man uzdot šo jautājumu. Tā nevar nomierināties, jo meklē atbildi, grib būt apmierināta. Sirds meklē Tavu pasauli, bet maldu un māņu vadīts, kuri atsaucas uz maldu gunīm, meklē to tālāk no Tevis.
Maldu gunis nav nekas cits, kā Tava vēlme nesatikt mani un tālāk prom no manis… Un šī nevēlēšanās Tev piedzima manas stiprās vēlmes rezultātā.
Bet kas Tev iedeva šo nevēlēšanos satikt mani? Es Pats! Pats ir tas spēks, kas liek piedzimt un nomirt. Pats ir mana vēlme un Tava nevēlēšanās. Pats satur abas puses – Tavu pasauli un manu Sirdi. Tātad, Pats Tev!
***
– Dzīvoju, lai nedzīvotu…, – ar tādu virsrakstu saņēmu speciāli kodētu vēstuli no bērnības drauga, kurš šobrīd atrodas kaut kur dziļi Āfrikā un jau septīto gadu pilda uzdevumu, par kuru man tikai nojausma…
Viņš, bērnības draugs, bija tāds dīvains un vienmēr piedzīvojumu alkstošs. Tāpēc arī dzīve viņam izveidojās, kā viena vienīga dažādu piedzīvojumu ķēde. Skolā viņš bija ķīmiķis – spridzinātājs. Vienreiz uztaisīja sprādzienu pie ļeņinekļa un tā rokai norāva trīs pirkstus… Tad viņu paglāba tēva prestižs un sakaru tīkls… Jau universitātē būdams viņš kopā ar draugiem izveidoja klubiņu, kur zem nevainīgas izkārtnes darbojās brīvdomātāji… Toreiz, sistēmas profilakses nolūkos, viņus palūdza izklīst, bet dažus, tostarp manu draugu, izslēdza no augstskolas…
Vēlāk viņš trīs piegājienos mēģināja novīt ģimenes ligzdu, bet katru reizi, kā balodim pasakā “protu, protu…”, bet galā – čiks. Sievietes viņam bija tikai izpriecās. Bet priecāties viņam patika un ar vērienu… Šķiet, ka tādēļ viņš bija spiests atstāt Latviju un pazust tur tālu, tālu džungļos…
Šodien viņš ir tur, kur smadzenes pakļautas psihotropo vielu apstrādei un lielākoties tiem, kas tur, smadzenes tiek izceptas, kā omlete uz karstas pannas…
Bet es nezinu…, es tikai nojaušu…
***
Pēc trīs stundu skrējiena un meditācijas stundas, viņš pierakstīja lūgšanu.
Es esmu beigu sākums.
Mans mērķis ir sasniegt Augstāko Punktu: Es esmu Ir. Augstākā virsotne ir piepildījums. Visi mani spēki tiek pakļauti šā mērķa sasniegšanai. Šis mērķis ir eksistences un dzīves jēgas attaisnojums. Šis mērķis ir manas tieksmes objekts un galarezultāts. Šis mērķis ir Gribas mērķis.
Manas Beigas.
Es esmu sākuma beigas. Es esmu Viss. Visa pasaule ir manī. Es radu Visumu un Es Visumu izārdu. Es esmu Haoss un Kārtība. Es esmu piepildījums. Es esmu DZĪVĪBA.
Mans Ceļš.
Es eju šo Ceļu bez gala un sen. Mūžīgi Es eju pats pie sevis. Tā ir Kustība, tas mans bezgalīgais Ceļš. Tā ir Mīlestības Kustība, tas ir Mīlestības Ceļš. Mani pievelk Visums jeb Ir. Mani pievelk Skaistais. Es esmu mūžīgā Ceļā pie Skaistā.
Mans Mērķis.
Mans mērķis ir saplūst ar Skaisto. Mans mērķis būt Sirds dimensijā. Mans mērķis ir kļūt par Visumu. Kad Es kļūstu par Ir, tad Ir kļūst par Es un Es atkal esmu Ceļā. Kad Griba jeb Mīlestība kļūst par Sirdsapziņu jeb Skaisto, tad Sirdsapziņa jeb Skaistais kļūst par Gribu jeb Mīlestību un atkal sākas Kustība.
Tāpēc mans Ceļš ir bezgalīgs un mans mērķis ir bezgalīgs. Ceļā jeb Kustībā piepildās DZĪVĪBA.
***
Ja nāk, tad viss nāk reizē. Tā arī šoreiz. Īsziņas, vēstules, zvani…
Vēlu vakarā piezvanīja bijusī kursa biedrene. Šai nenākot miegs, tāpēc arī zvanot. Jau labu laiku viņa mani netraucēja, bet nu, atkal…. Tas ar viņu pēdējā laikā atgadās aizvien biežāk…
– Oi, kā es sailgojusies pēc tevis!… Un
šovakar, kad pavasaris tāāāā… kņudina, nu gribas, gribas kaut ko tāāādu…, nu, savādāku…, – pie pēdējiem vārdiem viņas balss sāka rezonēt un pārvērtās, nu galīgi tukšu salmu kulšanā… Viņas pēdējo nedēļu grēksūdze bija tikai attaisnojums tam, ka tik ilgi nebija man zvanījusi…
Viņas vīrietis tā nogrimis daudzos darbos, ka viņam pazudis šās tālruņa numurs… Viņa to viņam atkārtoti iegrūdusi zobos un kā saniknota lauvene norūkusi, – mēnesi… brīvs… Saprotu, viņam tā būs nelaime. Vispirms, viņš būs zaudējis izkopta seksa partneri. Otrkārt. Vide, kurā viņa dzīvo, noņem spriedzi un atgriež līdzsvaru. Bet darbos pazudušajam, kāds ir viņas vīrietis, tas ir ļoti svarīgi. Un treškārt. Viņas dzīves stils sader ar viņas ķermeņa kustībām, pozām, žestiem…
Saruna ieilga, bet es centos ātrāk beigt, jo ilgāk runājot viņa kļūst neatvairāma… Bet tas jau cits stāsts…
***
Sporta un citās aktivitātēs viņš bija nopelnījis veselu lērumu medaļu, diplomu un dažādu lietiņu… Sākumā viņš ar to visu lepojās, bet gadiem ejot tās pārklājās ar putekļu kārtu un sāka tracināt… Kāpēc tās te stāv? Atbildi nesagaidījis, viņš sāka lielo revīziju, kurai sekoja lielā tīrīšana…
Un tad, starp putekļiem un medaļām viņš atrada…, pirms daudziem gadiem pazudušo savu laulības zelta gredzenu!… Ar Viņas iniciāļiem īpašā gravējuma tehnikā…
Toreiz, gredzenu meklēdams, viņš bija uzlauzis grīdu, izcēlis akmeņus un ķieģeļus, zālāju uzrušinājis un strūklaku apturējis, par ko dabūja bēgt no kārtībniekiem un milicijas, bet tā arī neatrada…
***
Kolēģe apjautājās, kad labāk stādīt vai sēt, lai iegūtu ražu, kas priecētu sirdi.
Es viņai atteicu. Ja piecas pamatprasības izpildīsi, tad galarezultātā nebūsi vīlusies. Un tās ir:
- Sēkla. Jābūt dzīvībai sēklā.
- Mēslojums. Jābūt pienam mēslos.
- Siltums. Jābūt paduses siltumam.
- Mitrums. Jābūt klēpja mitrumam.
- Mīlestība. Jābūt Sirds mīlestībai.
Tas attiecas ne tikai uz augiem, bet arī uz dzīvnieku pasauli un cilvēku. Tā ir kvintesence.
***
Šonakt aiz durvīm kāds raudāja. Es neuzdrošinājos atvērt durvis un pajautāt… Es klusēju. Vai es pareizi darīju?
Es darīju tā, kā man lika to darīt. Kas lika!?… Ja es zinātu, tad es nejautātu.
Es arī nepasniedzu roku tam, kas gulēja grāvī. Es viņu ignorēju un viņš ignorēja mani. Viņš turpināja gulēt… Vai viņš pareizi darīja?…
Viņš darīja tā, kā viņam lika to darīt. Kas lika!?… Ja viņš zinātu, tad viņš negulētu…
***
Kaimiņš atkal, mani saticis, sāk risināt globālas problēmas. Šoreiz viņu uztrauc homoseksuāļu, geju un lesbiešu liktenis… Viņam žēl šo cilvēku, kuri nevar izbaudīt dabiska seksa priekšrocības un skaistumu. Bet vēl vairāk viņu uztrauc, ka cilvēce var nojūgties un pasauli pārņems haoss…
Es viņu mierināju, ka tūkstošiem gadu tas jau ir bijis, bet pasaule kā stāvējusi, tā stāv… Un vispār, cilvēks, šis vispilnīgākais mikrokosms, no laika gala sevī nes visas lielās pasaules sastāvdaļas. Ikvienā no mums dzīvo karalis un vergs, slepkava un bērns, nodevējs un taisnais… Tāpēc teikt, ka es šāds un ne citāds, ir tas pats, ka labāk neteikt neko.
– Bet tā taču anomālija, ja vīrietim pretdabiskas tieksmes, – iesaucās kaimiņš.
– Bet vai tas nav anomāls, ja miljardi piedzimst, lai nomirtu… Bet vai tas nav anomāls, kamēr mēs te filozofējam, tūkstošiem bērnu mirst no bada, dažādām sērgām un slepkavībām…
***
Savas idejas es dzemdēju vētras laikā… Pērkons tām iepūta dzīvību, zibens noskūpstīja…
Savas idejas es palaidu pasaulē… Tās pūlim iedeva varu un ķēniņus piekala krustā…
Manas idejas nomira pusnaktī. Sveces liesmiņā sadega, liķiera glāzītē noslīka. Sieviete pārmeta krustu, es iespraudu puķi…
***
Honkongas prostitūta…
No savējiem viņa bija dabūjusi iesauku Honkongas prostitūta. Kāpēc Honkongas?… Iespējams, tāpēc, ka pusotru gadu viņa pavadīja Dienvidaustrumāzijā. Vai tā bija Honkonga, vai Makao, tas nav tik svarīgi. Kad atgriezās, viņai jau bija nauda. Daudz naudas…
Šeit viņa uzdzīvoja, bet daļu naudas, pateicoties vīrieša padomam, arī ieguldīja. Drošā un samērā ienesīgā vietā. Savējiem, kuri raduši dzīvot no rokas mutē, bet kuri cītīgi svētdienu rītos apmeklē baznīcu, viņa bija kā dadzis acī. Kad pamācības un cita veida morāle nelīdzēja, tuvinieki centās norobežoties no viņas. Bet jaunā sieviete, radusi būt brīva un eleganta, pie savējiem ieradās ikreiz ar citu auto. Kad piedāvāja vecmammu aizvizināt uz baznīcu, tad pateicības vietā no visiem saņēma ņirdzīgas nievas un indīgas replikas. Tikai tēvs klusēja…
Tajā svētdienā, sveikt māti dzimšanas dienā, viņa ieradās ar jaunu Audi. Mātes nodzīvoto gadu skaitlim atbilstošu ziedu pušķi un mātei īpaši izraudzītu dāvanu viņa centās pasniegt vienreizēji skaisti un neatkārtojami, bet… Māte no baznīcas atgriezās sapīkusi un dusmīga. Reizē ar čīkstošām durvīm niknumā vērās arī mātes mute. – Pazūdi!… Negribu tevi redzēt!… Nav man meitas! Tikai maza bija… Lielas nav! Nav… Ir tikai netikle!… Prostitutka…
Meitas sarūpētā jaukā dāvana un apsveikuma vārdi palika pusceļā… Sirdī ielija dziļš un sāpīgs rūgtums… Mīlošās acis karstās asarās noslīka…
Dažas dienas vēlāk viņa pazuda… Tie, kas kaut ko zināja, kā minējumu izteica, ka jaunā sieviete atgriezusies Honkongā, bet varbūt arī Makao, vai Singapūrā…
***
Viņš centās man pierādīt, ka te nekas neizaugs… Ka bezcerīgi te kaut ko sēt… Ka nevar uz akmens kāds augt un ziedēt…
Es viņam centos pierādīt pretējo. Teicu, ka arī uz akmens kāds var iesakņoties.
– Kā, var?, – nu jau pikts viņš jautāja.
– Bet tu paņem un sēj! Iesēj vienu, divas, trīs sēklas… Iesēj simtu! Deviņdesmit deviņas nomirs, bet simtā… uzziedēs! Deviņdesmit deviņas viņu baros, sildīs un ļaus iesakņoties. Tikai tādēļ, lai simtā izsētu simtus…
***
Gandrīz katru piektdienas pēcpusdienu viņš pārradās mājās pēc nedēļu garas prombūtnes speciālā internātskolā. Pirmais, ko puika darīja, aizskrēja uz tēva darbarīku noliktavu. Tur, vienā, nelielā telpas stūrī, bija ierīkota mākslas darbnīca. Šeit jaunais cilvēks zīmēja, darbojās ar krāsām un izgrieza koka skulptūras.
Ar saviem darbiem puika ļoti lepojās un vienmēr gribēja dzirdēt citu vērtējumu. Bet tie citi…, tie citi par puiku pasmējās. Cits mēģināja izsmiet, vēl kāds arī pateikt, ka savu mākslu labāk nobēdzini tālāk no cilvēku acīm….
Tas jaunieti sāpināja. Vēlāk viņš nevienam vairs nejautāja, bet noslēdzies savā pasaulē turpināja veidot viņam vien zināmas lietas. Arī citi par viņu vairs nelikās zinis, tikai tik vien zināja, ka puikam vismaz ir ar ko nodarboties. Līdz kādā svētdienas vakarā vecāki atskārta, ka dēls nav redzēts kopš brokastu laika… Tēvs aizgāja saukt viņu mājās, jo vakariņas atdziest un jāgatavojas braukšanai uz skolu. Iegājis noliktavā, viņš no pārsteiguma sastinga…
Telpa viscaur bija izgreznota ar dažādiem rudens ziediem… Uz betona grīdas, dzelzs rīkiem un metāla plauktos dega desmitiem svecīšu. Daudzas jau bija izdegušas un nodzisušas. Sienas un griesti bija izrotāti ar zīmējumiem, kuros bija tikai puķes… Pašā telpas vidū, baltā auklā šķērsbaļķim pārmesta karājās brīnišķīga jaunas meitenes koka skulptūra… – Bet kur zēns?…, – bija pirmais jautājums, kad tēvs atguvās no pārsteiguma…
…puika, cieši aizmidzis, saldi gulēja vecmammas vecajā ozolkoka tīnē. Viņš skulptūru pakāra, lai apžūst laka, kas izgatavota no trejdeviņām zālēm un kurai skulptūra jāsaglabā deviņus mūžus…
***
Kaimiņš, saķēris mani aiz rokas, uzrunāja: – Pagaidi! Nesteidzies! Tu atkal vienā skriešanā… Klau, kā tu domā, vai mēs, latvieši, neesam vislielākie skauģi un viens otra ēdāji?…
– Ko tu domā, – es atjautāju.
– Es domāju, ka visa tā štelle ap simto saeimas deputātu un elektronisko ministri ir tāda skauduļu zobu klabināšana, jo kāds labums no šiem teātriem?… Ja jau tie, kas par šiem amatvīriem un amatsievām ziņojuši, izliekas esam tik taisni, tad kāpēc to nedarīja uzreiz, tajā pašā brīdī, vai tajā pašā stundā, ja redzēja, ka tas ir likuma pārkāpums…. Mana saprašana ir tāda, ka reņģu vietā mums labāk garšo otrs, bet iespējams… reņģes iet mazumā, bet mēs – vairumā… Bet varbūt ēdīsim labāk sutinātus burkānus…
– Jā! Man arī garšo sutināti burkāni un ar māllēpēm…, – es atbildēju.
***
Vēlu vakarā pie durvīm kāds zvanīja… Tas bija mans bērnības draugs un tagadējais kompanjons. Viņš atnesa bēdīgu vēsti…
Lietuvā, cietis smagā satiksmes negadījumā mūsu kopīgs labs paziņa un sadarbības partneris… Kritiskā stāvoklī nogādāts tuvējā slimnīcā…
Nolēmām, ka viņa sievai, kurai nākošā mēnesī jālaiž pasaulē bērniņš, neko neteiksim. Arī māti netraucēsim, vien pateiksim, ka braucam uz robežu sagaidīt dēlu.
Šonakt mēs esam ceļā uz Lietuvas – Polijas pierobežu….
***
mobilais izslēgts, visi sakari bloķēti…
lūzuma vietā klusuma pauze.
pēkšņs pagrieziens…
aiz līkuma gaisma,
tālāk jau nesaukta tukšuma pauze.
attēlu tūkstoši…
šajās sekundes simtdaļās,
nākošais mirklis jau piederēs Mūžībai…
***
…ja piecdesmit stundas neesmu gulējis, tad tagad kājas griestos un galva uz āķa…
…kaut kas man kaut ko vēlējās jautāt…
…es izspļāvu, – ej ratā…
***
Šorīt kaimiņš Jurģu tirgū iegādājās jaunu kucēnu… Un ak, manu dieniņ, vecais vilks, kurš pie viņa mitinās jau četrpadsmit gadus… pēkšņi nosirmoja.
Es kaimiņam, kurš šorīt plijas virsū kā ūdenszāle, jo viņam visu vajag zināt un savas bēdas izklaudzināt, atbildēju. – Jā, ja mājās jauns suns, tad vecais ātri noveco… Tas attiecas ne tikai uz suni vai kaķi, bet arī uz datoriņu… Ja mājās ienāk jauns datoriņš, tad vecais kļūst kaprīzs un pēkšņi saslimst…
– Jā, jā…, – kaimiņš atmurmināja. – Tāpēc dēls aizbrauca, lai tēvs nenosirmotu,- blēdīgi apkārt skatoties atsmēja kaimiņš…