Vilis Bukšs
*sev
Barikādes pret „barikādēm”…
Vakar skolotāja ielūdza uz 1991. gada barikāžu atceres pasākumu, bet šodien saņēmu ielūgumu uz svinīgo pasākumu, kas veltīts Latvijas Tautas frontes 3. sasaukuma domes ārkārtas sēdes atcerei. Tā bija vēsturiska Latvijas Tautas frontes 3. sasaukuma domes ārkārtas sēde, kurā pieņēma lēmumu par Vislatvijas tautas manifestācijas „Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” rīkošanu. 1991. gada 13. janvāra manifestācijā Rīgā piedalījās vairāk kā pusmiljons cilvēku. Pēc tam sākās barikāžu laiks…
Pirms 20 gadiem bija mana Latvija, mana Rīga, mani deputāti Augstākajā Padomē, mana Valdība, mana Ticība saviem Bērniem, kas dzīvos ziedošā zemē.
Šodien mana Latvija pazemota, mana Rīga auksta, mani deputāti sveši, mana valdība mani aizmirsusi un mani Bērni tālumā… Bet ziedošas zemes vietā pavasarī deg kūla, vasarā aug kārkli, rudeņos mirušajās mājās gaudo vējš un ziemās aizputināts vienīgais mājupceļš…
Nu ko lai es saku skolas bērniem, ja mana Ticība asiņo, mani Sapņi sairuši un mans Spēks izšķiests… Kā lai es piedalos svinīgā pasākumā, ja vakarā es netieku atpakaļ uz savu Latvijas austrumu pierobežu… Vilciens Rīga – Vecumi pārstājis pukstēt pirms 10 gadiem…
Pirms stundas Viļakas pamatskolas 8. klases meitenei stāstīju par laiku pirms divdesmit. Par to, ka Mēs bijām un esam Gudri, Drosmīgi, Laimīgi… Meitenei aizejot, man kļuva kauns… Kauns, ka divdesmit gados es iemācījos melot, stāstot par to, kā nemaz nav…