***
melnā piektdiena…
piektdienas pirmajās minūtēs jau klizma… Nokavēju autobusu, kurš devās uz lidostu…
Taksometrs, kurš ir pa tvērienam, kaut ko gaida… Noskaidroju, gaida divas dāmas, kuras taksi rezervējušas. Apgriezos un centos savaldīties, ar domu, ka avioreiss nokavēts un man jāatgriežas, lai gudrotu, ko tālāk?…
…bet te, apmierinātas un smaidošas nāk abas sievietes un šķiet, ka man tomēr paveiksies, jo tām arī mērķis lidosta…
***
vēl esmu tas…
Šovakar, no satikšanās ar Skolotāju, atgriezos noguris, bet laimīgs…,
jo vēl neesmu brīvs,
vēl neesmu tīrs,
vēl neesmu zinošs…,
jo vēl esmu atkarīgs,
vēl esmu piesārņots,
vēl esmu antiņš…
…vēl esmu tas, kas rej, cieš, kam salst…
***
Kāds norūpējies vīrietis žēlojās. –
Vakar bija tev labi zināma autora tikko iznākušas grāmatas atvēršanas svētki. Es pats organizēju šo pasākumu un uz to personīgi aicināju dažāda vecuma, dzīves pieredzes un sociālo grupu cilvēkus. Un kā tu domā, cik ieradās?… Seši… Kopā ar autoru un organizatoriem, tieši ducis…
– Nu, un? – es atjautāju. – Kādas problēmas…
– Problēmu daudz, – atteica svētku organizators. – No tiem, kas atsaucās, visi pensionāri. Nebija neviena jaunieša, ne arī cilvēku vidējos gados. Aicināju dažus naudīgos, arī neatnāca. Lai gan sponsorēja grāmatas izdošanu un samaksāja gan par ziediem, gan kafijas galdu, lai pasākums izdotos. Bet man, šo svētku vadītājam, bija svarīgi, lai viņi ieklausītos autora teiktajā, padomātu, pēc tam arī grāmatu izlasītu… Lai iegūtu kādu gudrību, kas pēc tam dzīvē noderētu…
– Draugs! Es te neredzu problēmas, – viņu sapurinādams teicu. – Ja nav jauniešu, nav jābēdājas. Viņi ir tur, kur viņiem interesanti un kur viņi ir apmierināti. Cilvēki vidējos gados ir dzīves mutulī un ja kāds apstāsies, lai klausītos autoru, tad paliks pēdējais, jo citi aizskries garām… Bet naudīgie?… Kādu gudrību viņiem vēl vajag, ja šiem cilvēkiem ir līdzekļi, lai nosponsorētu grāmatas iznākšanu par dzīves gudrībām…
***
Es redzēju Cilvēku, kurš rotaļājās ar varavīksnes krāsām. Viņš brida pa balti dzelteno margrietiņu un zilo rudzu puķu lauku. Kājas grima ziedos, bet blondie, austrumvējā plīvojošie mati virs Viņa galvas veidoja bezgalības zīmi, kas saulē atstarodamās mirdzēja septiņu varavīkšņu septiņām krāsām…
Uz pastieptās un augšupvērstās kreisās rokas plaukstas bija apmetusies bezdelīga, bet uz labās rokas pleca – piekūns.
Cilvēka seja bija iedegusi vasaras saules krāsā un dziļajās acīs bija paslēpies prieks.
Neapzināti es sekoju šim Cilvēkam. Es centos no Viņa neatpalikt un vienlaicīgi mudināju sevi nekļūt par šā Cilvēka ēnu… Tad dzirdēju balsi, kurai nebija avota un kura nāca no Nekurienes. – Nejūsmo! Vai nepazīsti? Tas esi Tu pats.
***
Mans radinieks bija uzbudināts un vīlies.
Šodien, satiekoties, nerunāja par ierastām lietām, bet teica, ka zaudējis ticību mediķiem. Jūtas piekrāpts un nelaimīgs.
Es centos viņu nomierināt un pajautāt, kas par lietu, jo vēl pirms dažiem mēnešiem par šis profesijas pārstāvjiem viņš bija vislabākajās domās… Es pārjautāju, – Bet kā tad tā?… Vēl necik sen tu teici, ka tā ir vishumānākā profesija un cilvēki tur paša Dieviņa aicināti…
– Jā! Tā vēl domāju līdz vakardienai, bet vakar, kad uzzināju, ka manas sievas brālis, jauns cilvēks, aizgāja pie tēviem…, manas domas krasi mainījās…
Mana radinieka sievas brālis, jauns puisis, pirms septiņiem mēnešiem cieta smagā autoavārijā. Pēc komas, kad jaunais vīrietis nāca pie saprāta, viņš to vien lūdza, lai izbeidz viņa ciešanas, jo tāpatās dzīvotājs viņš nebūšot. Ārsti bija pretējās domās un mierināja, ka pēc pusgada viss būs kārtībā, tikai jāārstējas un tas maksā naudu… Šajos septiņos mēnešos puiša ārstēšana izmaksājusi vairākus tūkstošus latu, bet rezultātā, veselībai strauji pasliktinoties, jaunais cilvēks vairs nebija glābjams…
– Mediķi dzīvo uz cilvēku ciešanām un ja kāds saka, ka tā ir humānākā profesija, nepiekrītu!… Viņi ir vampīri!… Ja nāvei nolemtais ilgāk nīkuļo, jo viņiem lielāks kumoss atlec. Viņi ieinteresēti cilvēka ilgstošā slimošanā un it īpaši, ja kāds naivais labi maksā un cer, ka slimais, kura dēļ viņš cenšas, taps vesels… Bet slimnieka ādā neviens veselais jau nevar ielīst….
– Jā, – atteicu. – Mēs visi un viss dzīvais šajā pasaulē dzīvo no otra ciešanām… Arī es un tu un visi mēs, cits citu mānam, krāpjam, izmantojam…
***
izbaidīju…
Viņš pliks izskrēja no istabas un nostājies man pretī… lūdza (tas gan nav pierasts, ka Viņš lūdz), lai es neeju istabā, jo… pie Viņa atnākusi sieviete…
– Labi, – teicu. – Es gāju tāpēc, ka Tu gribēji man kaut ko svarīgu pateikt…
– Jā, jā, – šis, pēkšņi pārmainījies, gandrīz vai atkliedza. – Gribēju pateikt, lai tu izbeidz tos savus muļķīgos meditatīvos vingrinājumus… Vai tad tu nenojaut, ka esi atkarīgs un nevari mierīgi aiziet gulēt, pirms neesi izdarījis savas procedūras… Tavi treniņi atkal ieraus tur, no kurienes tikai ar milzīgu gribasspēku un ciešanām tu esi izrāvies,… – to pateicis, manā priekšā kails stāvēdams, Viņš paķēra no galda greipfrūtu un augšā pametis, ar labās rokas delnas malu to pāršķēla kā ar zobena asmeni…
To, ka Viņam, uzsverot savu teikto vārdu svarīgumu patīk demonstrēt dažādus trikus, es pārliecinājos jau tad, kad mēs abi dienējām krievu kara flotē. Viņš jūras desantā, es – akvalangistos. Dzīvojām līdzās un uzdevumi, gan jūras kājniekiem, gan mums – zemūdens desantniekiem, bija vienādi. Tad tādi numuri bija ikdiena…
– Labi, – es atteicu. – Sapratu. Piedod, ka izbaidīju…
– Neko tu neizbaidīji, bet… šodien, pēc trīspadsmit gadu neredzēšanās atkal satikāmies…
***
es redzēju citu cilvēku…
Es redzēju citu Cilvēku… Kurš saulainā, karstā vasaras dienā klibodams un piekusis rāpās ārā no akmeņlauztuvēm. Garie mati bija piesūkušies ar sviedrainiem netīrumiem un saķepuši garās pinkās nokarājās pār pleciem. Acīs bija neizgulētais miegs un seja vaibstījās sāpēs…
Labajā rokā, ar pirkstiem cieši sažņaudzis, Viņš turēja maisa galu, kurš bija piebāzts ar tukšām pudelēm, vecām avīzēm un taukainiem sviestmaižu ietinamiem papīriem. No veca, smirdīga zamšādas praķa kreisās kabatas ārā rēgojās aizkosts žāvētas desas gabals, bet labā kabata bija piestūķēta ar saulespuķu sēkliņām…
Kreisajā kājā Viņam bija kodu saēsta vilnas zeķe, kurai uzvilkta gumijas galoša, bet labajā kājā ādas puszābaks ar augstu papēdi…
Cilvēku pavadīja mušu bars un dunduri mēģināja iedzelt no matiem tukšajā galvvidū. Noskrandis suņuks, kas Viņam sekoja pa pēdām, ik pa brīdim mēģināja no kabatas izvilkt desas gabalu…
Izbrīnīts un pārsteigts es stāvēju un skatījos uz šo Cilvēku… Tad pēkšņi dzirdēju balsi, kurai nebija avota un kura nāca no Nekurienes. – Tu pārsteigts?! Vai atkal nepazīsti? Arī te, tas esi Tu pats.
***
vecpuisis…
Viņš ierodas nedēļu pirms Jāņiem. Šeit dzīvo līdz Pēteriem un tad atkal, līdz nākošā gada jūnijam…
Viņa pašapmierinātība, pašpārliecība un pašiedvesma vienai otrai šeit vēl esošajai vecmeitai liek kārtējo reizi sakustēties, safrizēties un pajautāt sev, – bet, ja nu…
Viņš uzskata, ka radiem un draugiem, kurus viņš apciemo, visas problēmas un darīšanas jāatliek malā un šīs nedēļas jāpavada ar viņu. Brālēns lai brūvē alu, bet krustmātei jāsien siers un nevis šāds tāds, bet dzimtas tradicionālais zāļu siers pēc vecmammas receptes, kura, savukārt, siera darināšanas noslēpumus mantoja no savas vecmammas…
Viņa mēļošana alu dzerot, ko viņš var darīt vairākas stundas no vietas, mani citreiz aizkaitina un tad es viņu pasūtu tālāk…, pie cita radinieka. Viņš neapvainojas, bet nākošajā dienā ierodas ar alus kannu un saka, ka beidzot mēs varētu turpināt darbu pie dzimtas koka apzināšanas, vai arī risināt vietvārdu atjaunošanas problēmas…
Bez visa tā, alu pumpēdams, viņš savāra arī ziepes… Uz paģirām gurķīšus meklēdams, kādam izposta siltumnīcu, citam sīpolu dobi… Pagājušajos Jāņos nejauši ieklīda krustmātes kaimiņienes vistu mājā un izpostīja perētājas ligzdu, izdzerdams arī aizperētās olas…
Šogad es viņam jau laicīgi piezvanīju un teicu, ka manis nebūs, braucu prom… (sameloju). Bet ko citu lai dara?…, ja pašā jaukākajā laikā brauc virsū kā uzmācīga muša…
***
līgo rītā…
Rīta saules pielijušajā meža vidū es redzēju Sievieti, kura sēdēja uz liela, pelēka akmens starp daudzajām papardēm. Viņai rokās bija divas akmens zīles. Viena no balta akmens, otra – no melna.
Sieviete bija nogrimusi rīta lūgšanās un Viņas tumšzaļajā tērpā vēl mirdzēja pagājušās nakts sudraba zvaigznes, bet mati atstaroja rīta saules viļņus.
Kāda Balss man teica, – ja tu, nevienu rasas pili nenotraukdams pieiesi un ieskatīsies akmens zīlēs Sievietes rokās, tad uzzināsi – kas Labs un kas Slikts… Es sapratu, ka nevarēšu pieiet Sievietei cieši klāt nenotraukdams nevienu pašu rīta rasas pili, tāpēc uz Balss jautājumu atbildes vietā klusēju…
Sirds man dauzījās tā, it kā man būtu jāiet pa vītni, kura veidota no rīta rasā izmirkušām ziedlapām un pārsviesta pār dziļu aizu. Es apstājos, jo manās kājās salija viss pasaules smagums…
Sieviete pacēla galvu un es sapratu, ka Viņa runā ar mani, bet es nevarēju izprast Viņas teikto vārdu nozīmi un jutu, ka mani paralizē dziļas, nezināmas izcelsmes bailes… Es zināju, ka tālāk es nevaru iet…
***
līgo naktī…
Lietus pielijušajā mežā, virs zaļajām papardēm, no debesīm līdz zemei griezās Varavīksnes Loks. Kā gredzens, kas savīts no zibeņiem un varavīksnēm, tas čūskas veidā lodāja pa papardēm, ozolu zariem un pazuda avotā, bez beigām un sākuma…
Prātam neaptveramā ātrumā griezās šis gredzens un manas acis no žilbinošās gaismas un uguns aizvērās, jo nevarēja skatīt kosmiskā spēka demonstrāciju… Šo gaismas rotaļu pavadīja pērkona dārdi un vētras kaucieni, zemestrīču rīboņa un vulkānu dārdoņa. Šajās grandoņas skaņās dzirdēju bērna raudas un sirmgalvja vaimanas, bišu sanoņu un dzērvju klaigas, debešķīgu mūziku un saldu dziedāšanu… Mans ķermenis vibrēja noslēpumainās svārstībās un man pašam negribot, seksuālā enerģija saplūda ar gaismas apli…
Gredzena vidū dejoja jauna un skaista Sieviete, tērpusies rīta debess šķidrautā ar diviem maģiskiem akmeņiem rokās. No Sievietes kreisās rokas viļņveidīgi plūda ziemeļnieciskais vēsums, bet no labās, dienvidu vēja maigie glāsti…
Atvēris acis es jautāju, – Kas tas ir?…
Man nezināma Balss atbildēja, – Tas ir tavs pirmtēls. Tavas būtības otrā puse, sievišķīgais elements.
***
karaliene…
Mani apvēdīja vasara, ar naktsvijolīšu aromu, liliju skurbu un tumšsarkano ķiršu rotaļīgumu. Visapkārt bites sanēja, kamenes zumēja un putni dziedāja. No mākoņa nolaidās un matos iesēdās vējš, bet saule zeltainu dienvidu gleznoja…
Pie kristālūdens avota, zaļas pļavas vidū, starp pīpeņu un rudzpuķu tūkstošiem, liepziedu tronī es redzēju Sievieti… Viņas saulainos matus rotāja roze varavīksnes krāsās un augumu apvējoja mirdzošu tauriņu spiets. Rokās Viņai bija divas spoguļbumbas, kas zibeņodamas griezās pretējos virzienos.
Sieviete smaidīja un Viņas smaids ar burvju spēku aicināja pie sevis visas dzīvās radības, kas tobrīd atradās troņa tuvumā… Arī es, pats neapzinoties un pārdabiskas varas aicināts, tuvojos Viņas pasakaino ziedu krēslam…
– Ok, Karaliene, – es teicu, – kāpēc Tavā tuvumā tik daudz gaismas, prieka un jautrības? Vai tad pēc šīs uzburtās pasakas nesekos nakts, rudens un stindzinošā ziema?… Kāpēc Tu smaidi un liec šīm nabaga radībām un man tuvoties Tev, zinot, ka viss tas beigsies un šai pasakai sekos vilšanās, bezcerība un sāpes?…
Sieviete skatījās uz mani un smaidīja. Es sajutu, ka Viņas smaids liek aizmirst visu, ko tikko teicu un mīklains spēks arī manī atbrīvoja smaidu… Ar man nezināmu brīnumatslēdziņu Sieviete atvēra durvis uz manu cieto sirdi…
***
mirušo pasaule…
Es vēlreiz izberzēju acis, lai ieraudzītu kaut vienu dzīvu būtni šajā ledainajā tuksnesī. Tikai sniegs un ledus… un tā līdz pašam apvārsnim. Tur, tālāk, sniega laukā, virpuļoja ledus stabs un tam apkārt trakulīgā dejā griezās ledus lapu mākonis.
Vakar vēl zaļojošās lapas šodien jau ar sarmu apgleznotas…
Ledus laukā es redzēju tūkstošiem ziedu, kas vakar vēl priecēja ar savu vasarīgo daili, bet šodien tie bija apledojuši un tos neganti šūpoja ziemeļvējš…
Pēkšņi ziemas pelēkajās debesīs noplaiksnīja daudzi zibeņi un ziemeļblāzma, kas rotāja šīs mirušās pasaules debesis, pārveidojās par brīnumskaistu Sievieti… Viņas rokas, kas tiecās apmīļot šo sasalušo pasauli, pārvērtās baltu spārnu vēdās un maģiskie akmeņi, kurus tā bija spiedusi sev pie sirds, atdzīvojās un ierunājās Pērkona balsī… Atbalss, kas nāca no Tukšuma, satricināja baltā sniega pasauli un viena pēc otras no miega modās šīs pasaules puķes…
Es neticēju savām acīm, ka tā, ziemas vidū, cits pēc cita var pamosties tas, kas bija miris…
Sieviete smaidīja un ar balto spārnu vēdieniem atgrieza Vasaru…
Es biju pietuvojies dzimšanas un nāves noslēpumam…
***
Satiku Cilvēku, kurš runāja Uguns Vārdus. Viņš bija abām rokām aptvēris ozola stumbru un runāja šos vārdus.
– Es – Likums. Es – Aplis, kurā ikviens punkts pirmais un pēdējais. Es – sākums bez beigām un beigas bez sākuma. Es – darbība rezultātā un iznākums darbībā.
– Kas sapratīs šo Vārdu jēgu, tam atvērsies visi noslēpumi…
Viņam runājot un Vārdiem, ko Viņš teica, kļūstot aizvien karstākiem, man šķita, ka aizdegsies ozola stumbrs. Cilvēka acīs dega uguns un pats Viņš kļuva ugunij līdzīgs… Liesmojošs un straujš apkārt ozolam Viņš veica rituāldeju. Deju, kas izsauc uguni un kuru pavada ugunīgās dziesmas Vārdi… Deju, kas sadedzina ikvienu, kurš nav gatavs dzirdēt Uguns Vārdus un skatīties Uguns Acīs…
Es bailēs nokritu uz ceļiem un pieplaku zemei… Man nebija spēka vērties augšup…