vardulēna piezīmes
Vardulēna daudzu burtnīcu vidū šonakt atradu piezīmes, kas man šķita interesantas. Tajās viņš uzrunāja vīrieti.
Vīrietis, kas nav sadedzis līdz piecdesmit pieciem gadiem, vispār nav dedzis un tāds arī nedegs. Tas ir tikai tāds dūmotājs, kurš kvēpina un kvēpos vēl gadus piecdesmit… Tādam kvēpos noslāpst brīvības gars, tālredzīgs kļūst akls un ausīs tikai piķis skan…
Vīrietis, kurš nav pārbaudīts ar uguni, varu un slavu, neparedzētās grūtībās kļūst nodevējs. Ar nodevējiem nestrīdas, nodevējiem atņem uguni, nodevējus izkastrē…
Mūžīgais žīds ir bez uguns atstātais kastrāts Jūda…
***
Ai, Māt…
Beidzot pieglaužos pie Tevis
Kaunā galvu noliekdams…
Tavu roku siltumiņu
Šodien
izjust nāku es.
***
Šonakt turpināju lasīt vardulēna burtnīcas.
- Krokodila asaras tiek sajauktas ar homēriskiem smiekliem, ielietas galvaskausā un pasniegtas zem Damokla zobena sēdošajiem. Lai atspirdzinātu pēc trakulīgajām dzīves dzīru vakariņām, farizeju vakarēdienā.
- Nokausim sātanu un atbrīvosim vietu Dievam sirds labajā kambarī. Kreiso atstāsim Mefistofeļa dzimumtieksmei uz Vissvētās Jaunavas Marijas no Svētā Gara bez vainas ieņemto dīgli.
- Muļķību baro ar izredzētajiem.
- Vislielākais upuris dod vislielāko spēku. Ziedodams Dzīvību es iegūstu vislielāko Spēku. Jēzus ziedoja savu Dzīvību un ieguva mūžību. Arī es to varu, arī tu to vari. Bet kāpēc mēs baidāmies no mūžības?
- Mūžīgs ir tikai pats
Dzīvības koks,
Mūžīgs ir tikai
šis Dzīvības loks.
Bezgalīgs ir tikai pats
Dzīvības ceļš,
Bezgalīgs ir tikai
šis mājupceļš.
Ir tikai
šā brīža slāpes,
mirklīgs ir tikai
pats jautājums,
atbilde mūžīgas ilgas un gaidas,
atbilde bezgalīgs
Tu Pavasars.
***
Jā, jā, jā… Manis nav! Manis nav vispār! Šeit klīst aizvēsturiska ēna. Ēna no nekurienes, ēna no nebūtības. Tā bija pēdējā deja…
Ha, ha, ha… Vai kāds smejas!? Kas tie par smiekliem? Kas tur smejas? Ei, iznāc un parādies! Nāc! Nāc droši un nebaidies. Kas tu tāds esi?! Vai tu vispār esi?
Dziļš, vienmēr esošais klusums. Ritmiska elpa. Ieelpa un izelpa. Un tomēr vidū, starp ieelpu un izelpu ir vēl kaut kas…
– Kas tu tāds esi?!
Atbildes vietā tikai klusums…. Tas bija pēdējais Pavasaris…
***
vardulēna vēstules…
Šovakar pāršķirstīju man adresētās vardulēna vēstules. Viena, dzeltenā aploksnē un uz dzeltenā papīra rakstītā, saistīja manu uzmanību.
– Ikvienam cilvēkam ir zvēra, putna, rāpuļa vai arī kādas citas dzīvas radības purns. Arī raksturs, pazīmes un liktenis. Tev, piemēram, ir vilka purns. Bet piejauktas piekūna acis un ēzeļa skropstas… Man ir vardes purns, bet vilka izturība… Viņai ir lapsas ģīmis, arī lapsas mīklainums, bet lauvenes skats. Lapsas, tāpat kā vilki, vardes un citas radības arī ir dažādas. Ir lapsas ar sarkanām, brūnām, dzeltenām astēm… Viņai ir pelēka aste, kas spalvu nemaina…
– Vecmāmiņa, arī vecā varde, man atstāja gudru padomu: Cilvēks nav nekas īpašs, viņš ir tikai jau esošā sajaukums. Tāpēc cilvēka atminējums ir ar asinīm notrieptos purnos, putnu balsīs, varžu kurkstos un mencu aknās…
– Par karaļiem kļūst ne jau lauvas, bet žurkas… ar lauvas sirdi, čūskas indi un cilvēka kailumu…
Turpināju pārlapot vardulēna kricelējumus. Viņš atkal min savas vecmāmiņas teikto.
– Pierādījums tam, ka cilvēks ir ne šis un ne tas, bet gan rāpuļu, putnu un četrkājaiņu maisījums, ir cilvēka nevaldāma izplešanās visos virzienos. Bet uzplūdiem seko atplūdi. Tāpat kā mēness paceļ un atlaiž ūdens jūru, tāpat saule izdzer un atrij kokteili, ko sauc par cilvēku…
Uz kādas citas lapas mazais vardulēns savam skribelējumam pielicis sarkanu, ar krāsu zīmuli rakstītu izsaukuma zīmi.
– Es vairāk vērts, kā Tu, divkājaini!… Pliki, mēs abi, bet tad, kad es ziemas miegā, Tu nervozē un galvu lauzi… Par pasaules problēmām!… Nu, un! Pats Tu sev problēma… Pliks jokainis… Ej gulēt!…
Šovakar Viņš atsūtīja ziņu… Mani Viņš gaidīšot tur un tur… Kur?… es vēl nezinu. Tas man jāatšifrē.
Bet tas vēl nav nekas… Pielikumā atsūtīja kaķēnu… lai es negarlaikotos un domātu par reālām lietām…
***
Kaķēna ņaudoņa…
Viņš zināja, ka pie manis nav nevienas dzīvas būtnes, tāpēc arī atsūtīja šo nabaga kaķēnu. Kādreiz, bērnībā, mana vislielākā vēlme bija, lai es savu dzīvi pavadītu tikai un vienīgi starp dzīvām radībām. Mani vajāja domas, ja es kļūšu pieaudzis, tad man un ap mani būs simts un viens radījums, kurus es mīlēšu un darīšu laimīgus… Gadiem ejot un manai mīlestībai uz dzīvnieku pasauli pieaugot, es atteicos no visām radībām… Tāpēc, ka es nevaru pat blusai nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus, kur nu vēl kādam putnēnam, kucēnam vai kaķēnam… Un tagad Viņš man piesūtīja šo drebošo mīļumiņu…
Kaķēna actiņās es izlasīju mazās dzīvītes skumjo stāstiņu…
No četru kaķēnu saimītes tikai viņam vienīgajam palaimējās izdzīvot. Kaķu ģimenes saimnieks, kuram pieder kaķene, kas vismaz divreiz gadā laiž pasaulē pūkainos kamoliņus, mazos kaķēnus pa piecdesmit santīmiem gabalā pārdod tuvākā un tālākā apkaimē. Šoreiz pircēji neatradās un iedams mājup, mazās pūciņas no tilta izmeta upē… Vienam mazulītim paveicās un viņš iekrita sniega kupenā līdzās ledainajai ūdens straumei. Dzirdot salstošā kaķēna vārgos ņaudienus viņu atrada Viņš un ielicis savās karstajās plaukstās tūdaļ izlēma, mazais dzīvības kamoliņš dzīvos pie manis… Manai mīlestībai viņš jāatdzīvina…
Šovakar atkal no Viņa saņēmu ziņu. Tas bija vēstījums. Stāsts par ziedošo ābeli… Par ābeli, kura joprojām vēl gaida… Kura vēl arvien gaida augļus… Par ābeles bagātīgo ziedēšanu pavasarī un par koka izkalšanu rudenī… Tas ir stāsts par sievieti, Māti, kura zaudēja četrus dēlus, bet piektais, vardulēns, klīst izstumts un nolādēts… Tā ir vēstule rītausmai, par dienu, kurā saule uzlēca, bet tā arī nenorietēja…
***
izraksts no dzēstiem failiem…
Pirms piedzima vardulēns, Māte, apburoša jauna sieviete, dzemdēja četrus dēlus… Pirmais nāca pasaulē desmitajā mēnesī, bet…, pirmās desmit dienas nenodzīvojis, aizgāja Mūžībā. Dažus gadus vēlāk pasaulē nāca otrais dēls… Liktenis bija lēmis, ka tas nenodzīvoja līdz desmitajai stundai… Un tad pēc trīs gadiem Mātes lūpas un Saules gaismas pieskārieni trīs dienas mīļoja trešo dēlu…
Jau šķita, ka Mātes bezcerībai nebūs robežu, jo pēc trešā dēla aiziešanas bija pagājuši deviņi gadi, kad Mātei parādījās cerība un pasaulē nāca… ceturtais dēls. Bet… nedzīvs… Mātei, ziedošai ābelei, tas bija cirvja cirtiens sirdī…
Tas, kas notika nākošajos septiņos gados, tika izdzēsts no atmiņas… Zināms tikai tas, ka jau pusmūžā, prāta aptumsuma laikā, neuzticoties ārstiem un savai vecajai mātei, viņa vientulībā dzemdēja piekto dēlu… Viņš pasaulē nāca pirms noteikta laika un Māte, dzemdībās kliegdama un ar vienu roku sev matus plēsdama ar otru, raujot dēlu un glābjot no nebūtības, puikam salauza kāju… Redzot, ka viņai piedzimis kroplis, ar iznīcinošu saucienu – varde!… Viņa to būtu izšķaidījusi, ja tajā brīdī Dievs viņai neatņemtu Mātes slepkavas instinktu un uz visiem laikiem neaptumšotu prātu… Tobrīd viņas māte paķēra zēnu un čukstēdama, mana mazā vardīte, audzināja Vardulēnu.
Klusēdams Vardulēns klausījās vecmāmiņas stāstā un tikai asaras, asaras…, kā karstas dimantu lāses šonakt krita vecmāmiņas izžuvušajās rokās… Rokās, kurās izlolots puisēns. Puisēns, kurš vēl šobrīd gaida… Gaida Viņu… Viņu, kura Dzīva pārvērtās Mūžīgās Gaidās, gaidās, Gaidot Savu Bērnu…
***
trešā acs…
Vardulēnam laika gaitā izveidojās īpatnējs skats uz pasauli un cilvēkiem. Norises un jebkura lieta viņa acīs ir dzīva un elpo. Notikumi un veidnes viņa uztverē ir bez sākuma un beigām, vienmēr esoši, pulsējoši un bez formas. Viņam nav tāda jēdziena ļauns vai nelabs. Viņam viss ir labs…
Cilvēks un cilvēce kopumā, skatoties ar viņa zaļo aci, kā vienmēr un visos laikos ir brīnišķīgs. Tas, ka sabiedrība ir garīgu un materiālu katastrofu priekšā, viņu neuztrauc. Vardulēnu neinteresē sabiedriskie procesi, dabas katastrofas un vēl pusducis dažādu nevajadzīgu lietiņu…
Viņu neuztrauc arī tas, ka šobrīd ir vērtību pārvērtēšanas laiks un pirms nākotnes vētrām mums jāglābj Gudrība, jeb Patiesas Zināšanas. Patiesas Zināšanas ir apzināšanās, ka gan pagātne, gan tagadne un nākotne ir šobrīd, tepat pie katras lietas un tikai no mūsu gribas vien atkarīgs, vai mēs gaidām brīnumus no augšas, vai arī paši radam un iznīcinām. Jo pēc dabas un būtības mūsu Dzīvotgriba ir mūžīga un nemirstīga. Viņš negatavojas izsaukt Vētru vai glābt Dzīvību, bet novēl katram pašam izvēlēties, pa kuru ceļu iet…
Viņa trešā acs redz abos virzienos… Gan uz iekšu, gan uz āru, gan tālumā, gan turpat līdzās… Viņa trešā acs redz neredzot… Sirds dimensijā…
