Vilis Bukšs
*Marutai, laikrakstā "Vaduguns"
Atsalušās
barikādes…
Ja pirms dažiem gadiem šajās dienās vēl saņēmu ielūgumu
apmeklēt pasākumus, kas veltīti Latvijas Tautas frontes 3. sasaukuma domes
ārkārtas sēdes atcerei, kurā pieņēma lēmumu par Vislatvijas tautas
manifestācijas „Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” rīkošanu, tad šoreiz
auksts klusums kā piesnigušā janvāra mežā…
Uzaicinājums piedalīties un apmeklēt 1991. gada janvāra
barikāžu atceres pasākumus ir tikai tāda formalitāte, lai gan barikāžu laika
dalībniekiem arī tā ir svarīga. Daudz skumjāk tas, ka ar katru gadu barikāžu
laiks un to dienu idejas attālinās. Gribot negribot manī iezogas vienaldzīgums
un tikai kāda tā laika dalībnieka uzrunāts es atceros, ka bija laiks, kad
idejas vārdā biju gatavs ziedot arī dzīvību…
Ja godīgi, tad esmu atsvešinājies no tā laika skaistajiem
ideāliem un sapņiem. Cenšos vairs nedomāt un tikai tāpēc, ka cilvēka dabai
svarīgāki ir izdzīvošanas jautājumi. Ja runā līdzībās, tad tas ir tāpat, kā
meža zvēriem ziemas mežā. Kad ārā salst un puteņo, nevienai no dzīvām radībām
nenāk prātā ar kurkstošu vēderu stāvēt ziemas meža vidū un vērot zvaigznes
Piena Ceļā…