Autors

Vilis Bukšs (Meiravietis). 2025. gada 5. jūlijs. 69 km pārgājienā.

Dzimis 1956. gada 5. jūlijā

        “Meirovā”, Abrenes apriņķī,
                Latgalē,
                    Latvijā

 

Viņš iznācis no Nekurienes un Viņam vien zināmos laika posmos atgriežas savā pirmsākumā.
Viņš ir Ne Šis, Ne Tas, Viņš vienkārši IR.
Viņš – Mūžīgais Ceļš…
Kūleni apmetis Āksts…

uguns vārdi…

Satiku Cilvēku, kurš runāja Uguns Vārdus. Viņš bija abām rokām aptvēris ozola stumbru un runāja šos vārdus. – Es – Likums. Es – Aplis, kurā ikviens punkts pirmais un pēdējais. Es – sākums bez beigām un beigas bez sākuma. Es – darbība rezultātā un iznākums darbībā.

– Kas sapratīs šo Vārdu jēgu, tam atvērsies visi noslēpumi…

Viņam runājot un Vārdiem, ko Viņš teica, kļūstot aizvien karstākiem, man šķita, ka aizdegsies ozola stumbrs. Cilvēka acīs dega uguns un pats Viņš kļuva ugunij līdzīgs… Liesmojošs un straujš Viņš apkārt ozolam veica rituāldeju. Deju, kas izsauc uguni un kuru pavada ugunīgās dziesmas Vārdi… Deju, kas sadedzina ikvienu, kurš nav gatavs dzirdēt Uguns Vārdus un skatīties Uguns Acīs…

Es bailēs nokritu uz ceļiem un pieplaku zemei… Man nebija spēka vērties augšup…

 

***

Aizej…

Viņš man teica, Sirds un Prāta aktā dzimst Spēks. Tāds Cilvēks var visu. Jā, tas ir pārcilvēks, bet patiesībā viņš ir īstais Cilvēks, tāds, kādam jābūt Cilvēkam. Arī Tu esi Ceļā uz šo Cilvēku, bet šis Ceļš ir ļoti grūts. Tas pieprasa lielu upuri, visu līdzšinējo dzīvi. Šis upuris ir uztveres pārvietošana no ārējās pasaules uz iekšējo, uz Sirds pasauli. Šī visu spēku koncentrācija, lai pārvietotu uztveri, ir tas Lielais Spēks, kas atklāj Paša būtību. Teorētiski to apzināties ir vienkārši, bet īsta apzināšanās notiek tikai tad, kad es esmu Ceļā… Tas jau ir pārdzīvojums un prāts to aptvert vairs nevar. Tas nozīmē, ka notiek tuvošanās Sirds pasaules robežām. Bet es jautāju: Kas notiks ar Viņu?… Viņš atteica – joks…

Mans klauvējiens vairākkārt atbalsojās dzelzs durvīs un roka bezspēcīgi, kā sniegpārsla, nolaidās pār melnā bezdibeņa atvaru… Es ATGRIEZOS…

***

Sidrabains Balts teica Man. Es Tev dodu simbolus, tie ir visapkārt Tev, bet Tev jāņem simbolu atslēgas un jāiztulko. Kad darbu pabeigsi, saliksi Skaistuma Mācību. Sāc un dari.

Kad es pajautāju, kāds Tavs vārds, Viņš man atbildēja: Mans Vārds  Tev rakstīts uz pieres… 

…es no domas domās izdomāts… pašiemīlējies joks. Tavās burvīgajās acīs esmu tikai zibsnis un Tavā mīlošajā sirdī esmu tikai atbalss…

Domas kā janvāra sniegi un likteņvēju nestas tās izveido vārdu kupenas. Mīlestības atkusnī kāds bērniņš saveļ sniega ākstu… bet tur, no tālās Ziemeļzvaigznes,atnāk sentēvu stāstītā pasaka. Pasaka par narcisu, kuru ledus ziedā pārvērta sniegputenī saraudātās asaras…

Ik nakti raugos debesīs un mūžīgo, trauksmaino alku pārņemts gaidu… Rītos gaidu sauli uzlēcot un vakaros zvaigžņu burvīgo mirgu. Manas acis nogurušas raugoties naksnīgās debess zvaigžņotās dzīlēs. Esmu satraukts un nemierīgs, kad redzu debesīs astes zvaigzni un krītoša meteorīta atstāto briljantu švīku. Mirdzošajos debesu dziļumos meklēju apvārsni, mūždien noslēpumaino Dzīvības Varavīksni. Arī tā ir mana dzīve…

Bet Viņa, Viņa tepat… Tikai acis, acis man nogurušas… no meklējumiem.

Laiks Mūžību saskalda sīkās drumslās, liek skriet ātrāk un ātrāk… Tas rada pārdzīvojumu, ka nepaspēšu, neizdarīšu, nokavēšu… Šajā steigā aizķeras kāja un… kritiens. Klauvējienam pastiepta roka atsitas pret bruģi un nolādēta visa pasaule. Aiz durvīm Kāds ļoti gaidīja…

…manu sapņu zeme ir tik tālu, tik tālu… Un tas bija baltajā bērnībā, kad no ledus gabaliņiem saliku sapņu buru un meklēju jūru… Bet janvāra atkusnis to pārvērta dubļu jūrā…

es turpināju iet, sniegputenī, šajā vēlajā rudens lapkritī un agrās ziemas pirmajā sniegā…

Mežrozīšu neprātīgā ziedēšana maijā vēl neliecināja par pēkšņo AIZIEŠANU un augļi rudenī jau bija skumjas par aizejošo…

…es krustcelēs, bet Tevis nav… Un mēnesnīcā ar ledus asmeni miesā iegriezti Vārdi: Es atnācu, bet Tevis vēl nav…

 

…tur

• Citas pusnakts cita saruna ar tiem pašiem vārdiem…

Viņš man teica, Sirds un Prāta aktā dzimst Spēks. Tāds Cilvēks var visu. Jā, tas ir pārcilvēks, bet patiesībā viņš ir īstais Cilvēks, tāds, kādam jābūt Cilvēkam.

Arī Tu esi Ceļā uz šo Cilvēku, bet šis Ceļš ir ļoti grūts. Tas pieprasa lielu upuri, visu līdzšinējo dzīvi. Šis upuris ir uztveres pārvietošana no ārējās pasaules uz iekšējo, uz Sirds pasauli. Šī visu spēku koncentrācija, lai pārvietotu uztveri, ir tas Lielais Spēks, kas atklāj Paša būtību. Teorētiski to apzināties ir vienkārši, bet īsta apzināšanās notiek tikai tad, kad es esmu Ceļā… Tas jau ir pārdzīvojums un prāts to aptvert vairs nevar. Tas nozīmē, ka notiek tuvošanās Sirds pasaules robežām.

Bet es jautāju: Kas notiks ar Viņu?… Viņš atteica – joks…

• pusnakts sarunas turpinājums…

Viņš ierunājās par Dzīvi un izstāstīja senu leģendu.

Viņš teica: Pirmais bija Vārds un Vārds bija Es. Es bija pirmais un Viens. Un šis Viens bija pirmais līmenis – pelni jeb kvēpi. Pirmais pārvērtās otrajā – dubļos. Otrais pārvērtās trešajā – smiltīs. Trešais pārvērtās ceturtajā – stiklā. Ceturtais pārvērtās piektajā – kristālā. Piektais pārvērtās sestajā – dimantā. Sestais pārtapa septītajā – Dzīvā Sirdī. Septītais pārdzima astotajā – bezgalībā un astotais patvērās devītajā – Mūžībā.

Es nezināju ko atbildēt.

Viņš turpināja. –Jā, cikli atkārtojas, tikai citos apstākļos. Būtība nemainās, mainās tikai forma. Sen zināmas patiesības.

Mēs nenovērtējam cilvēku kā psihisku būtni. Psihiskā pasaule ir viņa uztveres pasaule. Šeit arī notiek cīņa – būt vai nebūt! Galarezultātā jānonāk pie Būt Nebūt. Un atkal Ceļš un šis ceļš vijas pa psihiskās pasaules līkločiem.

Tava vislielākā kļūda un maldi ir tas, ka pasauli Tu uztveri kā sašķeltu, sadalītu un ārpusē, ārpus sevis, eksistējošu. Patiesībā viņa eksistē tikai Tevī, bet Tava uztvere, kas centrēta uz āru, to sadala.

Egoisms rodas no tā, ka patiesais visu aptverošais Es, kuru var sajust un ieraudzīt tikai Sirds dimensijā, tiek meklēts pretējā virzienā – ārpasaulē. Galīgās un laicīgās pasaules šaurības dēļ, prāta vēlmes konfliktē pašas ar sevi, jo nevar atrast to, kas viņas apmierinātu.

…sarunu pārtrauca Viņa … Viņas maigais glāsts un teiktais: – Aiz loga, tur, augšā, zvaigžņu jūra un es gaidu savu jūrā gājējiņu…

• pusnakts piezīmes…

Ar atvērtām acīm Viņš raudzījās Pilnmēnesī un manu klātbūtni sajutis teica. – Vai Tu zini, kāpēc Tu šo visu pieraksti un aizgājis vēl turpini rakstīt un citiem rādīt… Tāpēc, ka Tu esi dziļā konfliktā pats ar sevi. Tu kaut ko meklē, naktīs juceklīgi darbojies un nevari atbildēt, kāpēc tā dari… Tu esi ne tikai dulls un akls, bet arī apgriezti darbīgs… Bet tā nav izeja no aklā apļa, tās ir tikai dvēseles lamatas.

Viņš turpināja. – Tu uzskati, ka esi kaut ko sasniedzis, vai arī kaut ko iespaidojis… Nē. Tu neko neesi sasniedzis un arī ietekmēt neko Tu nevari. Tu esi bezspēcīgs un vājš. Tu esi neapmierināts un apmierinājumu meklē ārpusē. Tu maldies un šie maldi Tev ir liktenīgi. Ko darīt!? Neko.

Jau tūkstošiem gadu pirms mums bija un arī vēl tūkstošiem gadu pēc mums būs tādi antiņi, kā Tu, kuri meklē, meklē…. Un ko atrod!?… Tikai ciešanas un sirdssāpes… Īstenībā jau atrasts krietni sen atpakaļ, jau sirmā senatnē, bet mēs joprojām vēl meklējam. Tad jautājums: Ko? Sen atrasto un sen aizmirsto. Kāpēc mēs aizmirsuši? Tāpēc, ka joprojām vēl meklējam, jo ļoti gribas saķert apvārsni…

…un atkal sarunu pārtrauca Viņa un Viņas vārdi: – Nu, nu nemeklē, taču… Esi jau atradis…

 

nezin…

pusnakts atbilde…

Es Viņam teicu: – Manas acis vienmēr pavasaros slīgst debesu dziļumos un sagaida atgriežamies pirmos cīruļus, baltos gulbjus un jautrās bezdelīgas. Manas ausis tver klijāna griezīgos smieklus un rudeņos dzērvju žēlabainās klaigas. Manas plaukstas tur maigo bitīti un raibo mārīti, bet manas rokas sniedzas pēc skudras ūdens peļķē iekritušas. Manas lūpas apmīļo baltsārtos ābeļziedus un rudzupuķu zilās zvaigznītes, bet ar pieri es piespiežos baltā bērza un varenā ozola stumbram. Cieši apskāvis es pieglaužos decembra sniegos ieputinātajai zaļajai eglītei. Dīvainas trīsas mani pārņem, kad pret marta tīrajām debesīm kokos kāpj dzīvības sula un mostas dzīvais no sastinguma…

Viņš acis aizvēris ar pirkstu urbināja degunu un tikai viņam vien zināmas melodijas ritmos turpināja šūpoties… Es turpināju savu stāstījumu. – Man sirds sāp, kad dzirdu mednieku šāvienu troksni, kad zvejnieku tīklos ķepurojas nabaga zivtiņas. Kad zāģis griež zaļu dzīvību un izkapts slepkavo ziedošā pļavā. Man sāp… Un te Viņš atvēra acis, izstaipījās kā jauns lauva un pajautāja: Vai Tev no tā visa labāk?… Ja nē, tad nestāsti.

Es atpletu muti, lai atbildētu, bet Viņš jau noskaldīja:

– Domā, draugs, domā… Domā, lai izprastu savas dzīves jēgu. Domā minūti, stundu, dienu, mēnesi, gadu. Domā visu mūžu. Ja arī tad nevari izprast, tad Tev nav lemts to saprast…

sarunas pārtraukšana pusnaktī…

Šonakt sniga. Satiku Viņu atpakaļceļā. Izspūrušiem matiem, smaidīgu un apsnigušu. – Kur Tu steidzies… Tie bija pirmie un vienīgie vārdi, ko Viņš man pateica. Tad bija sarunas pārtraukums stundas garumā…

Saruna atsākās ar manu jautājumu. – Saki, kā var vērot pasauli un būt vienaldzīgs?… Kā vērotājs var būt nevērīgs?…

Atbildes vietā Viņš izšņauca degunu un paņēmis plaukstā sniega piku ar to izberzēja pieri… Tad Viņš teica. – Tava pārspīlētā tieksme uz apvārsni, uz Tavu iedomu bezgalību… un vēl Tava cīņa par taisnību… ir tikai Tavas seksuālās enerģijas nepareiza virzīšana.

Man klusējot, Viņš turpināja. – Nemāni sevi. Nav tādas taisnības, kuras dēļ jālien no ādas ārā. Nav tādu pilnības kalngalu, kuru dēļ uzbrūkot jāaizstāvas. Nav paradīzes, kuras dēļ šī vienīgā Dzīve jāpārvērš par elli. Nav…

Es atgriezos bezdomās…  

 jautājums pusnaktī…

Vakar uzsnigušais sniegs šodien kusa, bet vakarā piesala… Pagājušajā naktī bezdomās atgriezies, šovakar pārdomāju…

– Esmu pabeidzis. Uzgleznojis un uzrakstījis Slavas Dziesmu Viņai. Spēki izsmelti, jo atdots viss. Visu savu Dzīvi esmu veltījis Viņai! Un šī Glezna, un šī Dziesma veltīta Viņai – manu apslēptāko dziņu un neatvairāmo vēlmju pēdējam punktam. Vēl! Vēl mirkli, jo dīvains vieglums apņem manu augumu, prāts kļūst caurspīdīgs un redzu tikai vienu – Tevi.

Es sāpēs iesaucos, – Ak, ja Tu sajustu kaut daļiņu no manām ciešanām! Ak, ja pāri mūžības okeānam Tu pasniegtu roku! Ak, ja bezgalības dzīlēs es ieraudzītu Tavu smaidu un Tu nebēgtu kā apvārsnis, bet paietu pretī un neizgaistu kā varavīksne! Es kliedzu, es saucu, – Kādēļ man lemtas šīs neizsakāmas ciešanas? Ak,… kaā-dēļ!…

Es jautāju Viņam, – Kādēļ man šīs mokas?…

Viņš atburkšķēja: – Tāpēc, ka Tu esi sūds!… Tāpēc, ka sūds vienmēr ir sūds un dimants vienmēr ir dimants. Sūdu var likt dimanta krēslā, bet tāpat viņš smirdēs. Dimantu var iemest sūdu čupā un tāpat viņš mirdzēs. Vērtību nezaudēs.

Viņš turpināja. – Nu, prasti runājot, Tu kā tārps… Vanags Tu neesi. Bet nebēdā. Katram savas sāpes. Tārpam tārpa, vanagam vanaga… 

Es biju nesaprašanā un jautājuma vietā paskaidroju, – Bet tomēr esmu pateicīgs Dievam, ka tāds esmu…

– Nu, tad Tev Laba Sirds!,- Viņš atcirta.

 pusnaktī…

Šovakar gāju pie Viņa, lai nomierinātu satraukto prātu. Viņa nebija mājās, bet pie durvīm, kuras vienmēr bija neaizslēgtas, šoreiz karinājās neredzēta slēdzene… Un te pēkšņi durvis pavērās un tajās parādījās Viņš…

 Viņš priecīgs iesaucās, – Sveiks!

Es atrūcu, – sveiks…, un pārgāju uzbrukumā… – Tu mani vari uzskatīt par sātanu, par psihiski slimu maniaku, par… Labi, pietiek, pats pateikšu, ka es esmu zvērīgs maniaks un sātans, jo mans uzdevums šajā pasaulē ir radīt psihisku šoku un piesārņoto, strutaino apziņu izdedzināt ar zilu uguni. Mans uzdevums ir izsmiet un iedvest bailes šīs pasaules tā dēvētajiem godīgajiem, prātīgajiem, čaklajiem un kārtīgajiem pilsoņiem. Mans pienākums ir uzspridzināt šīs pasaules ačgārno kārtību un radīt pirmatnēju haosu šīs sabiedrības prātos un asinīs…

Viņš sāka zviegt, it kā smieklu gāzi būtu sarijies… Es tikai turpināju, – Es Tev piedāvāju savu pērtiķa purnu, lai ieskatītos Tavās kristāldzidrajās acīs un paraudātu par Tavu pasakaino smaidu. Es Tev un tādiem kā Tu piedāvāju savu tārpa ķermeni, lai apvītos Jūsu zeltainajam, rožūdenī mazgātajam un ar mirrēm iesmaržotajam augumam. Es Jums piedāvāju savu ērzeļa dzimumlocekli, lai ietriektu starp balti žilbinošiem zobiem Jūsu svētās jaunavas burvīgajā mutē…

… ha-ha-ha… Viņš rēca… Tad, negaidot kļuvis ļoti skumjš, pajautāja: – Vai Tu pie Viņas biji?… Atbildi nesagaidījis, teica: – Tavs patmīlīgums ir tik liels, ka Mīlestību, kuru Tu tik bieži piesauc, esi padarījis par izsmieklu. Runājot tieši, Tev Mīlestības vispār nav, tikai neprāša uz bezdibeni aicinoša godkāre…

 

…kur

Vēlu vakarā pie durvīm kāds zvanīja… Tas bija Viņš.

 – Labvakar! Zinu, ka Tu neguli, tāpēc arī traucēju, – tā Viņš. – Kāpēc Tev tik daudz pulksteņu?… Kur tik skaties, tur stundenis bubina…

Es jau zināju, ka tas būs Viņa pirmais jautājums. Vienmēr, durvis aiz sevis aizverot, Viņš jautā par maniem laikrāžiem. Es arvien atbildu, – Lai nenokavētu…

Viņš, smaidīgs un apmierināts, jautāja: – Ko Tu baidies nokavēt?…. Visi Tavi modinātāji nepalīdzēs, ja pats nesavaldīsi savas mežonīgās dziņas. Ar kreiso roku paberzējis savu labo plecu, Viņš turpināja. – Vēlreiz pārlasīju Tavas šizofrēniķa rokrakstā rakstītās burtnīcas… Teikšu kā ir. Murgi! Tu domā, ka tā ir dzeja?… Nē. Ar trakām idejām apsēsta cilvēka siekalošanās…

Es klusēdams skatījos pulkstenī. Viņš runāja. – Draugs! Vai Tev nešķiet, ka Tu vari kļūt bīstams līdzcilvēkiem?… Tas, ka Tu esi nevainojams darbinieks, neparastu ideju ģenerators un paraugs sabiedrībā, ir tikai ilūzija… Nu Tu taču nenoliegsi, ka aiz visa tā slēpjas graujošs fanātiskā cīnītāja tēls…

– Ne ārdošs, bet gan radošs! – es iesaucos. – Es esmu laiks, kad pulksteņu rādītāji pāršķir jaunu dienu. Es esmu mīlestība, kas orgasmā uzspridzina ledājus!

– Draugs! Tu esi laiks, kas atnes nakti… Tu esi mīlestība, kas nogalina… To izsacījis, Viņš aiziedams noteica, – Jau pusnakts…

 

Pusnakts spogulis…

Šovakar Viņš mani pārsteidza, kad es stāvēju pie lielā spoguļa.

– Sveiks! – Sveiks, sveiks…, es nomurmināju. Šoreiz, tā bija retā reize, par maniem pulksteņiem Viņš nejautāja.

– Ko Tu blenz tajā spogulī?, Viņš dzēlīgi jautāja. – Meditēju…, es atbildēju. – Tās ir ik vakara manas pārdomas. Par aizgājušo dienu, par visu dzīvo un nedzīvo. Par esamību… Par to, kāpēc es tāds un ne citāds?… Kādēļ man šīs ciešanas un kaut ātrāk aizietu… Par to, ka es nevaru mīlēt kā citi mīl… un par bezgalīgām skumjām, kas dvēseli plosa…

– Pietiek! – Viņš pārtrauca manus domvārdus. – Tu tā domā, bet īstenībā Tu tīksminies pats ar sevi. Tu nevari vien beigt raudzīties uz savu vingro, spēkpilno un vasaras saulē iedegušo ķermeni… Uz savu uzskrūvēto fizionomiju. Tā vietā, lai Tu ietu pie Viņas, Tu lūri spieģelī…

– Jā! Par to es arī domāju… – es atcirtu. – Bet Viņa neizturēs manu uguni, Viņa sadegs!… bet es taču tā Viņu mīlu, tā…, ka baidos, baidos Viņai pieskarties!… jo mani glāsti pārtaps uguns mēlēs…

– Jā. Tu esi traks. Tavas trakās asinis ir Tavs lāsts, Tava nelaime un laime… – To pateicis, Viņš pēkšņi pazuda, it kā nemaz te nebūtu bijis. …un tikai spogulī, kurā atspīd zvaigžņu gaisma, mana seja pārvēršas te geparda, te vilka purnā…