***klusēšana…
- aprīlis…
- aprīlis viņam bija kārtējā māņu diena.
Ik gadu šajā dienā vecmamma viņu modināja ar vārdiem, – skaties, skaties… pa tīrumu klāka (stārķis) klejo. Viņš vienmēr bija klāt pie loga, lai redzētu, vēl aprīļa sniegā un ledū putnu, kas arī „viņu atnesis”… Tam, ka stārķis atnes bērniņu, bērnībā viņš ticēja, bet tikai kaut kādā mistiskā veidā…
Vēlāk viņš pats jau mānīja un apmānīja desmitiem un simtiem vieglprātīgo, lētticīgo un muļķu… Mānīja profesionāli, daudz un ar izdomu. Mānīja visu gadu.
Tagad viņš piekusis. Noguris no mānīšanās… Tagad viņš māna tikai viņu, no gada uz gadu solīdams „sapņu rozi”… Rozi, ar slazdu tam, kas viņai pieskarsies…
Joks…
Aiz vienas kājas pakārts, viņš karājās bērza zarā pie vecā, sabrukušā tiltiņa… Kāds garāmgājējs skrēja viņu glābt, bet dabūja pa „cepuri”… Lai neaiztiekot, jo viņam jānogatavojas… Kad būs nogatavojies, tad pats nokritīs…
Ceļa gājējs, plecus paraustījis, noteica, – joks!
Ceļiniekam pazūdot aiz ceļa līkuma, viņš atraisīja kājas saiti un atbrīvojās no bērza zara. Nostājies ar abām kājām uz zemes, viņš noteica: – Joks! Beidzot es esmu noskaidrojis savu patieso vārdu. Lai turpmāk
- aprīlis ir Joka dzimšanas diena! Joku diena visiem…
***
Šovakar satiku bijušo politiķi. Viņš steidzās, viņam ļoti daudz darba. Veido jaunu politisko partiju. Politiķis, kā vecs paziņa, apstājās un… uzaicināja iekampt krampīti laba konjaka. Viņš pasūtīja divus Hennessy, bet es, savukārt, divus manus iemīļotos saldējumus Čigāniete MM.
– Esmu procesā līdz ausīm…, – teica bijušais politiķis. – Svarīgi, lai partijas veidošanās sākuma posms būtu efektīgs… Te ir daži knifiņi, kas uzsit azartu un asinīm liek riņķot… Mūsu partija, esmu pārliecināts, jau šogad būs vērā ņemams spēks.
Glāzīti iztukšojis un saldējumu apēdis, viņš drudžaini atvēra biezo ādas kabatas portfeli un izņēmis vairākas vizītkarte, tās pasniedza man. – Ja, kas… zvani. Bet padomā, varbūt tu gribi piebiedroties…, – to pateicis un ar efektīgu kustību krēslu sāņus pabīdījis, politiķis aizsteidzās…
Es turpināju sēdēt, ar kreiso roku zodu atspiedis un…, Čigānietes vietā pasūtīju “Asiņaino Mēriju”…
***
Man uz galda, vēl pēc ziemas laika, pulkstenis rāda pusnakts stundu. Rotaļlietu kastē, cita pēc citas atdzīvojas bērnu zemes mantiņas. Ik nakti viņas sarindojas vienā garā rindā, kā dresēti zaldāti. Gaida signālu…
Es nezinu signāla atslēgas vārdu. Arī paroli esmu pazaudējis un aizmirsis… Bet viņas, bērnības spēļu lietiņas, nepacietīgi gaida…
Es zinu, kad pulksteņa rādītāji pārlēks nakts trešajai stundai, rotaļlietas paslēpsies savā kastē. Viss atkal būs tā, kā ierasts, bet tomēr…, kaut kas būs cits. Kas? Iespējams, es pats…
***
Man labi pazīstamu cilvēku ātrie steidzami aizveda uz slimnīcu. Ievietoja reanimācijas nodaļā un tagad,… jāgaida… Tālākais Dieva rokās, bet notikuma gaita varēja būt pretēja… Tad šis cilvēks man ietu pretī plati smaidīdams un stipram rokasspiedienam sekotu sveiciens, – Sveiks!
Pirms šis cilvēks nokļuva reanimācijā, dakteri šo cilvēku bumboja viens pie otra, lai noteiktu precīzu diagnozi. Cilvēks samierinājās ar “bumbas” lomu un spītīgi turpināja apmeklēt ārstus, lai rezultātā dabūtu vērtējumu par savu veselību…
Pēdējā apmeklējuma reizē dakteris viņam pateica, – tādu, kā tu, man ir desmitiem un kāpēc tev vienam vajag, bet citiem nē?… Mans paziņa atteica, – tāpēc, ka man sāp… Un tāpēc, ka ceru uz jūsu palīdzību.
Palīdzību saņēma…. Ātros ar ieslēgtām signāllampām pie sarkanās gaismas…
***
Pensionārs gaidīja savu pensiju. Pastnieks solījās to piegādāt līdz pusdienlaikam, bet… pazuda…
Pastnieks bija iestrēdzis pavasara šķīdoņa izburbējušos ceļos. Kopā ar pastnieku arī kāds žurnālists…, kurš rakstīja par Latvijas Pasta nedienām.
Tur, tālajās lauku mājās, savus deviņdesmit deviņus latus bez deviņdesmit deviņiem santīmiem, gaidīja sirms vīrelis, lai no ik pensijas trīs latus atliktu zārka naudai…
***
Mana tante, vecmeita, sašutusi. Viņu šokēja prostitūtu pārspīlētā uzmācība saviem klientiem, tostarp arī viņai… – Kā tā var!?… Neciešami, ja gaišā dienas laikā, citu klātbūtnē, piedāvā man savas resnās pakaļas pakalpojumus…, – tante bija neapmierināta.
Mana tante, romantiķe un piedzīvojumu meklētāja, vakar atgriezās no lielpilsētas. Tur viņa satiekas ar savu seksa partneri un jauki pavada nedēļas nogali. Ja viņām interesanti, tad kopā būšana ieilgst līdz nākamās nedēļas vidum. Tā bija arī šoreiz, tikai patīkamas atmiņas aizēnoja kādas pārlieku bezkaunīgas un rupjas netikles, (tā tante viņu raksturoja), aizskaroša rīcība.
Ielas meita, saskatīdama manā tantē labu seksa partneri, nevilcinājās un atklātā veidā piedāvāja savu pakalpojumu, demonstrējot sava ķermeņa “rozīnītes” un gaidot adekvātu reakciju…
Bet mana tante romantiķe un viņai patīk “tauriņdejas” priekšspēlē ar garām, noslēpumainām pauzēm…
***
Sieviete zilajā šallē šovakar spēlēja paslēpes… Starp sastatnēm…
Viņa imitēja aizvainojumu un sievietes vingrais augums karstas elpas apņemts kādu meklēja… Starp sastatnēm…
Zilā šalle aicināja dziļāk un dziļāk… Tur, kur iesvētības ar uguni…
Pelnus, kas palika pāri no zilās šalles, izkaisīju starp sastatnēm…
***
Ar draudzes prāvestu runājām par dzīvi… Viņš samierinājies ar to, ka mani nevar ietekmēt un pārtaisīt par uzticamu baznīcas apmeklētāju. Tādēļ viņš saka: – Lai gan Tu esi dzimis kristīgā ģimenē, Tavi meklējumi Tevi aizveduši ļoti tālu no tās. Bet es vēl ticu Brīnumam un tam, ka Tu pievērsīsies kristīgajai baznīcai…
Es apstiprinoši māju ar galvu un atstāju cerību, ka dzīvē viss, kas var gadīties…
Prāvestu nemierīgu darīja tas, ka kaimiņos esošā Dievnama vadītājs, no viņa baznīcas noliktavas pagrabiņa, trīs atļauto vīna pudeļu vietā paņēmis sešas… Aizejot viņš pārmetis krustu un teicis, – O, žēlīgais Dievs! Tu visu redzēji, Tu visu dzirdēji… Es paņēmu tik, cik nabags var aiznest…
Kaimiņu baznīcas draudzes gans, paķēris vēl kārbu ar pārtikas produktiem, iesēdās sarkanā Audi… un prom bija…
***
Man vectēvs, pirms aiziešanas Mūžībā, ievērojot savas ģimenes tradīcijas, pie sevis aicināja trīs dēlus. Viņa vecīgā roka pieskārās nu jau nosirmojušām dēlu galvām un tad, bezspēkā nokrita un nokarājās pār gultas malu…
Dēli, tostarp arī mans Tēvs, sava Tēva svētību saņēmuši, turpināja pēctecību…
Brāļi izgāja no istabas, tikai mans Tēvs palika… Palika, lai neviens neredzētu, kā viņa dzelžainā akmens cietā seja asaro… Viņš raudāja…
***
Kaimiņš, mani sameklējis, izvelk laikrakstu un rāda, – Skaties! Šovasar būs lielākais eksperiments fizikas vēsturē… Meklēs Dievu… Bet galvenais, šis projekts izmaksā četrus miljardus eiro!… Par tādu naudu katram Eiropas iedzīvotājam varētu uzdāvināt ābeles stādiņu… Lai stāda un priecājās par ziedošo dārzu. Ja būtu tāds projekts, saprastu tā jēgu, bet šis…, – galvu grozīdams viņš avīzi vairākkārt pārlocīja un iebāza kabatā.
– Jā, – atbildēju. – Dievu meklējot, atmazgā naudu… Kas tik nemeklē? Vieni ar lūgšanām, citi meditējot, vēl citi ar zinātni… Pēc padomju kosmonautu sekmīgās debijas kosmosā, toreizējais līderis Hruščovs augstprātīgi paziņoja, – Dieva nav. Kosmonauti neatrada.
– Tā bija, – kaimiņš piekrītoši māj ar galvu.
Es piebildu. – Satraukumam nav pamata. Visi šie meklējumi nav vairāk, kā mēģinājumi saķert apvārsni. Šiem eksperimentiem tikai viens iznākums – nekuriene. Tūkstoši meklējuši un vēl tūkstoši meklēs. Tas ir tāds vaļasprieks. Labi apmaksāts hobijs…
***
Jauns cilvēks ar skābu ģīmi strostēja sevi par to, ka viss viņam sagājis greizi…
Es viņu centos nomierināt. Teicu, ka vilšanās un bezcerība slēpjas mūsu mērķos. Viss atkarīgs no tā, uz ko esmu centrēts. Ja savu piepildījumu es redzu galīgās un laicīgās lietās, tad agrāk vai vēlāk, bet es būšu zaudētājs. Šeit nelīdzēs ne naudas konti bankās, ne augsti amata krēsli, ne pirmās vietas konkursos un skatēs.
– Ja šodien mani moka zaudētā amata, neiekarotās virsotnes un neiegūtās naudas ciešanas, tad tas nenozīmē, ka atrisinājums jāmeklē alkoholā, ģimenes skandālos un pašnāvībā. Ne narkotikas, ne sekss, ne lode pierē nedara mani brīvu un laimīgu. Tie, kas ar pilnu atdevi iesaistās valsts un tautas dzīvē, arī nav pasargāti no vilšanās un dvēseles mokām. Jo viss pakļauts laika tecējumam un telpas izliekumam….
Jaunais cilvēks palika domājot…
***
saulē izsapņotais…
Vakar saulē sapņoju. Tālās bērnības pasaku tēlus sajaucu ar domām, – kas ir tur, aiz apvāršņa?…
Meklētāja ceļš man iezīsts ar mātes pienu un pārmantots asinīs no tēva. Mani vienmēr vilinājusi sentēvu mitoloģiskā pagātne un sirdī es jūtu, ka mēs esam dziļas un gudras sākotnējās kultūras mantinieki un sargātāji. Kultūras, kuras saknes vēl šobaltdien baro tīras, nesamaitātas āriešu asinis un dod spēku sirdīm.
Senču idejiskais mantojums dod spēku saglabāt šo unikālo kultūru, izkopt un dzīvi veidot atbilstoši sirds likumiem. Kopš sevi apzinājos kā personību, mani vienmēr ir saistījusi šī ideja. Šīs idejas mērķi es redzu kā sapni pie apvāršņa, kur balti baltieši godprātīgi, ar sirds gudrību laicīgo pārvērš mūžībā vai pasaulīgo pārveido nemirstībā.
Mans apvārsnis ir vienmēr esošs un mūždien bēgošs taisnprātīgs sirds darbs, kas piepilda esošo telpu. Tāpēc nav būtiski uzsākt un pabeigt šo ceļu, bet svarīgākais ir iet šo Ceļu…
Man mūždien pievilcīga ir ticība sentēvu Baltajai Pasaulei un ar sirds gudrību piepildīts gājēja Ceļš. Arī šonakt es Ceļā, ceļā uz Balto Pasauli…
Man atliek vien sevi stiprināt, ka gājējs, kas uzsācis šo ceļu, neapjuks, nenomaldīsies un nekritīs panikā. Nav jāmeklē centrs, lai izkļūtu no apburtā loka. Centrs jau ir tur, kur esmu un apburtais loks, tikai ilūzija. Jāiet…
***
Tas bija krietni sen atpakaļ, kad skrēju maratonus un arī simtniekus. Tie bija gan pārskrējieni, gan sacensības. Gan lietū, gan vasaras saulē. Gan pa cieto segumu, gan zemes ceļiem un smiltīm. Gan ar lielāku, gan mazāku dalībnieku skaitu.
Tajā skrējienā gāju uz savu labāko rezultātu… Iepriekš simts kilometri bija pievarēti desmit, vienpadsmit stundās. Toreiz viss rādīja, ka finišā varētu būt zem desmit stundām un pirmais… Bija atlikuši divi kilometri…
Acis pie pamales jau meklēja beigu līnijas daudzkrāsainos karogus. Sirds pukstēja aizvien straujāk un straujāk, bet smadzenēs jau plauka doma ar uzvaras garšu… Organisms bija nospriegots kā nejēgam ģitāras stīga. Spriedze, prieks un gandarījums par grūtā ceļa pieveikšanu, jaucās vienuviet un ķermenim bija kā dopinga deva finiša izrāvienā… Un notika tas, par ko vienmēr, tādus gabalus veicot, domāju, bet tikai ne toreiz…
Mērķis, kuram sekoja manas acis, pēkšņi satumsa un pazuda… Smadzenēs sabrukums, kājās drausmīgi krampji un es nogāzos kā stabs…
Kad pamodos, visapkārt cilvēki baltos ķiteļos un… uz krēsla, pie gultas, kauss un diploms par pirmo vietu simts kilometru skrējienā…
Beigās noskaidrojās, ka esmu noskrējis 104 kilometrus…, jo sacensību organizatori simtniekam bija “piešāvuši” liekus četrus kilometrus… Tas atklājās tikai tad, kad es jau biju bezsamaņā. Tie, kuri skrēja aiz manis, pēc tam tika laicīgi novirzīti uz īsto finiša taisni…
***
Šovakar kaimiņš mani nesatika un paldies Dievam, jo vismaz divas stundas paietu, klausoties jaunākās politiskās ziņas viņa interpretācijā…
Toties mani sastapa kaimiņiene un “izšāva” svaigu atziņu.
– Vēlot deputātus, slimā tautas daļa balsojot par ārstiem, neizglītotā – par skolotājiem, nesakārtotā – par juristiem, neglītā – par aktieriem, bailīgā – par liekuļiem un tikai vesela, izglītota, sakārtota, skaista un drosmīga tauta balso pati par sevi…
***
Bijušais kolēģis, labs sieviešu dabas pazinējs, uzsita man uz pleca teikdams, – Ļausim sievietēm brīvi izteikties, varbūt arī viņas mums izteiks komplimentus…
Es pārjautāju, – Ļausim?… Bet vai mēs varam neatļaut?… Viņas jau tālu prom…
– Jāāāaa…, – kolēģis gari nožāvājās. – Sievietes lielākā viltība, nekad vīrieša klātbūtnē neizteikties līdz galam…. Un vēl… Sievietes vislielākā sāpe – nezināt sāpes…
***
Ha – ha- ha…..
Šovakar, lai izvairītos no ziņkārīgās un pļāpīgās kaimiņienes, es uzskrēju kaimiņam….
– Skaties! Paraksti arī būs savākti!… Beidzot arī vienkāršā tautiņa varēs tikt pie teikšanas…
Es atteicu, – nu, un…
– Ko!? …nu, un…. Varēs iespaidot… Varēs politiku regulēt…
Es atkal, – nu, un… Ir tāds bauslis: nemāci otram kā jādzīvo; neskaties kabatās; priecājies, ja otram labi…
– Aaa man!… – es arī gribu pilnas kabatas… Es arī gribu ēeest…,- kaimiņš, zobus griezdams, gari novilka…
