Vilis Bukšs
*Ābolam
Cik maz vajag…
Februāris ir tas laiks, kad Viņš parasti ierodas Latvijā un
nereti apciemo mani. Viņa pēkšņo ierašanos visbiežāk var prognozēt tieši šajā
ziemas mēnesī. Lai gan ir bijis arī tā, ka vasarā, pašās saulainākajās dienās,
Viņš nokrīt kā sniegs uz galvas un smejoties, ka vai pušu plīst, ierodas pie
manis saullēktā…
Šoreiz Viņa atnākšana bija klusa un pārsteidzoši nemanāma. Baltajā,
garajā šallē ietinies šis kautrīgi sarokojās un raižpilns apsēdās uz krēsla. Es
biju izbrīnīts un pirms apvaicāties, kas par vainu, piedāvāju liepziedu tējas
krūzi. Mans ciemiņš atteicās no tējas un palūdza ābolu… Tas atkal lika man
brīnīties, jo ābolus Viņš neēd, bet tikai apjūsmo. Viņam mantojumā ir liels
ābeļdārzs un katru pavasari ābeļziedā Viņš ierodas savā dārzā, lai tikai
redzētu atveramies pirmos ābeļziedus. Šorīt, savā platajā plaukstā ielicis
ābolu, mans draugs pārvērtās…
Atkal istabu piepildīja Viņa skanīgie smiekli. Ābolu savās
karstajās plaukstās pavalstījis, Viņš to nolika uz galda. – Tas mani sasildīja,
– beidzot Viņš ierunājās. – Ne jau no ziemas biju nosalis, bet gan no
jezuītisma cilvēku sirdīs… Ābols ir patiess, bet cilvēks izliekas patiess.
Patiess silda, bet liekulība saldē.
Es piekrītoši māju ar galvu un vēlreiz piedāvāju liepziedu
tēju. Tas nelīdzēja, lai apturētu Viņa smieklu dzidro tecējumu.
– Labi, – šis atteica. – Tev sākusies jauna diena un jaunas
rūpes, bet man?… Smiekli!!! Smiekli, tāpat kā patiesība, silda. Bet lai
varētu smieties, man bija vajadzīgs ābols…
Šoreiz arī es līdz ar Viņu smējos. Bet Viņš bija jau prom un
aizejot nosmējās: – Cik maz vajag, lai
sasildītos…