Kode
Meteņa priekšvakarā pārlapojot vecu tautasdziesmu grāmatu un meklējot
ticējumus par kukaiņiem un tārpiem, 77. lappusē ieraudzīju kodi. Izlikās, ka
kukainis miris un sažuvis starp nodzeltējušām grāmatas lapām. Bet nekā! Kode
atdzīvojās un sāka skraidelēt pa grāmatas lappusēm. Ar to vēl nepietika un
zeltaini dzeltenais kukainis sāka lidināties un vecajā kartē apsēdās uz
Kārsavas… Tad vēlreiz uzlidoja un piezemējās man uz degungala. Acis
sagriezis un skatu centrējis mazā taurenīša virzienā, vēroju, kas būs tālāk…
Šķiet, ka kukainim iepatikās jaunā mājvieta un šis turpināja šūpoties
mana elpojuma ritmos. Sava skatiena vidū tik redzēju, kā kode ik pa brīdim
paceļ spārniņus un pavēcinot tos atkal sakļauj un turpina snaust. Galu galā man
apnika šī spēlīte un es ar pirkstu viegli pieskāros kukainim. Nekādas atbildes.
– Ha! – iesaucos. – Tā viņš sēdēs cauru nakti un man tik atliks lūrēt un lūrēt
un beigās neko nesalūrēt…
Manai pacietībai pienāca gals un ar pirkstu maigi pastumjot kodi ieripināju
plaukstā. Šī atkal sāka žigli tekalēt pa plaukstu un gaisā pacēlusies pazuda
tumsā, aizlidojot uz plauktu kur glabājas vecas kartes un laikrakstu sējumi…
Ticējums. Ja Meteņos istabās
atmostas un lido kodes – martā būs aukstums.