Vilis Bukšs
*pārdomām
Izsmiekls
Ziemas vidū, parasti tas notiek februārī, Viņš ierodas Latvijā un kā vienmēr, apciemo mani. Pēdējā reize, kad mēs tikāmies, bija pirms diviem gadiem. Toreiz es Viņu satiku pie sievasmātes kapa. Pa to laiku, kamēr Viņš bija prom, es saņēmu tikai vienu ziņu, ka Viņš apceļo senās Persijas zemes un vairāk neko.
Viņš atnāca ietinies garajā, bet šoreiz melnajā šallē. Viņa rudo matu cekuls bija paslēpies augšup uzslietā tumšzila pusmēteļa stīvajā apkaklē un līdzinājās medību piekūna galvai. Roka, ko Viņš izvilka no dziļas pusmēteļa kabatas un kas pastiepās uz manu pusi, vairāk atgādināja lielīga gaiļa spārnu, nekā vēlmi sarokoties. Kad es piedāvāju ienākt dziļāk istabā, Viņš tikai pasmīnēja un pret durvju stenderi atspiedies izplūda skaļos smieklos… Nu bet tāds Viņš ir un tādu es arī Viņu pieņemu.
Kad pirmais smieklu uzplūds norima, Viņš savu garo kaklu izstaipījis un dziļdomīgi pajautājis, – Vai gatavojos Latvijas simtgadei, – atkal izplūda smieklos. Es īsti nesapratu, par ko šis smejas. Šķiet, ka manas domas uzminējis, Viņš turpināja, – Un tu joprojām tici, ka dzīvo brīvā un neatkarīgā Latvijā? Vai tu tiešām esi tik lētticīgs, vai arī izliecies, ka esi naivulis… Ja tu tēlo vientiesi, tad piekrītu, tas dzīvi padara vieglāku. Ja tu tici tam, ko neredzi, tad tu esi trakais… Bet trakie man patīk! – un Viņu atkal pārņēma smieklu izvirdums…
Es tikai pagrozīju galvu un piedāvāju kafiju. Šoreiz, kā par brīnumu, no kafijas Viņš neatteicās un roku, kā gaiļa spārnu pastiepis, tajā saņēma karstas kafijas krūzīti. Joprojām pret durvju stenderi atspiedies Viņš malkoja kafiju un vīpsnāja. – Ja tu nebūtu fanātiķis, es tevi paķertu līdzi uz Centrālāziju. Bet tā kā tu esi ķertais, kurš dzīvo ar savas zemes un tautas nemirstības ideju, es novēlu tev sapūt Latvijā!, – un Viņš atkal nogrima smieklos.
Līdz pusei izdzertu kafijas krūzīti šis nolika uz grīdas un pagriezies promiešanai palūkojās ārā pa logu. – Tu vēl arvien vēro laiku un kā upe sakuļ putas?, – Viņš pēkšņi iejautājās. Es piekrītoši pamāju ar galvu. – Nu tad tev jāredz, ka mainās ne tikai klimats, bet arī bebra zobi un debesis virs galvas, un krūtīs sirds arī nav vairs vakarējā, – to pateicis Viņš izgāja pa durvīm un līdz ar viņu smieklu šalts…
Atvadoties es nenocietos un kā parasti, gardi pasmējos. Bet Viņš jau bija prom…