Vilis Bukšs
*Tev
Vilkvālīte jeb purva vāle
Vilkvālīte visskaistākā ir Vasaras saulgriežu laikā, kad ziedi atveras
pasaulei. Ja papardes ziedu meklē un piedzīvo tikai vienā un visīsākajā naktī,
tad par vilkvālītes ziedēšanu var priecāties septiņas dienas. Vasaras nogalē un
rudenī vilkvālīte vairāk atbilst nosaukumam purva vāle, kad no vasaras
ziedēšanas laika skaistuma palikusi tikai bliete. Ar tādu vicu vecmāmuļa manā bērnībā
šad tad pabaidīja mazbērnus. Ziemā vilkvālīte pārvēršas un tādās jaukās ziemas
beigu dienās, kā tas ir šobrīd, tā kļūst pūkaina un izģērbjas. Pavasarī
vilkvālīte lēnām atvadās un paliek tikai vilka kāti…
Līdzīgi pieneņu pūkām maijā, arī vilkvālītes saulainajās februāra un
marta dienās lidina savas pūkas un kļūst pamanāmas un pievilcīgas. Tādās reizēs
vecmāmuļa teica, ka beidzot arī purvā kāzas dzer, jo vilkvālīšu pūkošanās ļoti
atgādinot līgavas kāzu tērpos, bet bez pūkām palikušie kātiņi brūtgānus…
Arī vilkvālīšu kāzu laikam pienāk gals un tad, kad pienenes dzer kāzas,
no purva dzīlēm pretī gaismai tiecas jaunu kāzotāju pulks…
Ticējums. Ja purva
vāle dzen vilnu, pēc mēneša saule dzīs sniegu.