*Rīta saule ezerā…
Vilis Bukšs
*Initai Savickai, laikraksts "Dzirkstele"
Atbildes uz jautājumiem
- Kā raugāties uz to, ka ir sabiedrības daļa, kas uz jūsu pusi raida pārmetumus, sakot – redz, tomēr nekas no prognozētā laika nepiepildījās? Varbūt arī pats to ņemat pie sirds? Vai tieši pretēji – cenšaties iespēju robežās arī skaidrot, ka jūs jau neapgalvojat, tikai prognozējat…
Tas, ka cilvēki izsaka pārmetumus un pasmīkņā, ir cilvēka dabā. Mūsdienu cilvēkam nav laika apstāties, ieklausīties, pavērot. Viņš grib visu saņemt gatavā veidā un iesaiņojumā. Arī laika prognozes. Es cenšos sekot senču tradīcijām. Ticējumi un vērojumi dabā nepieder pie precīzajām zinātnēm. Meteoroloģijas, klimatoloģijas un daudzu citu zinātņu pamatā, kas nodarbojas ar laika apstākļu un klimata pētīšanu, ir matemātika. Tā ir precizitātes mēraukla. Dinamiskajā pasaulē ar mūsdienīgām tehnoloģijām ir nepieciešamas precīzas zināšanas, bet mani novērojumi un paredzējumi ir vienas un tās pašas lietas cits skatījums. Ticējumi un vērojumi dabā pieļauj brīvu improvizāciju, bet meteoroloģija konkrētību. Tas, kas ir konkrēts, baidās kļūdīties un ir nebrīvs, bet tautas gudrības raisa iztēli un ļauj būt brīvam. Pieņemt to vai nepieņemt, tas ir katra indivīda ziņā.
- Vai pats sekojat līdzi savām prognozēm? Piemēram, kā ir ar šo gadu? Vai prognozes, vērojot laika zīmes, ir piepildījušās? Un vai ir bijis tā, ka, piemēram, laika zīmes ir vēstījušas saulainu, siltu vasaru, bet ir bijusi slapja un vēsa…Kā jūs domājat, kāpēc tā?
Sekoju un caurskatu. Cenšos salīdzināt redzēto dabā ar laika zīmēm nozīmīgās dienās. Vairākas nozīmīgas dienas ziemā un agrā pavasarī liecināja, ka pavasaris būs garš, vasara mērena, bet rudens agrs un nākamā ziema bez barga sala. Piemēram, 14. februārī jāvēro laiks. Ja snieg – pavasaris lietains. Ja zvaigžņota nakts – pavasaris vēls. Ja bezvējš – pavasaris silts. Ja stiprs un auksts vējš – pavasaris vēss un vasara lietaina. Patiesais stāvoklis bija tāds, ka nakts otrajā pusē parādījās zvaigznes. Vējš mērens, no rietumiem, ziemeļrietumiem. Diena bija saulaina, skaidra. Atliek secināt, ka sekojot 14. februāra vērojumam, kas ir tikai viena no septiņām dienām kas paredz pavasari un vasaru, pavasarim bija jābūt vēlam, vairāk vēsam kā siltam un vasarai mitrai. To jau katrs pats var noteikt, ja uzmanīgi seko laika zīmēm un notikumiem dabā. Tas, ka prognozes nepiepildās, liecina par to, ka es esmu ceļā… Mazpazīstams ceļš vienmēr piespēlē kādu pārsteigumu un tas savukārt vēl sparīgāk velk uz apvārsni…
- Vai klimatiskās pārmaiņas mūsdienās nav izjaukušas dabas ritmus un senču zīmēm vairs nevar ticēt?
Laika apstākļi tāpat kā viss dabā vienmēr ir nepārtrauktā kustībā. Tas neizjauc dabas ritumu, bet piedāvā jaunas iespējas sekot norisēm dabā. Tā bija arī tad, kad mūsu senči dzīvoja dabas tēlu pasaulē un tiem ticēja. Mans redzējums balstās uz šiem tautas ticējumiem, vērojumiem dabā un uz laika zīmēm nozīmīgās dienās. Ticējumi pēc savas būtības jau ietver nākotnes pārmaiņu vīziju. Sekojot ticējumam, savā iztēlē neapzināti veidojas mainīgas rītdienas ainiņas. Tur jau tā ticējumu burvība, ka tajos paslēpta iespējamā nākotne. Atsaucoties uz tautas ticējumiem un vērojumiem dabā paredzējumi sāk pukstēt, tas ir, atdzīvojas, jo sausajās datoru izskaitļotās prognozēs pietrūkst dzīvības.
- Varbūt dabas iepazīšanas procesam nav noilguma! Viss šajā dzīvē ir tik mainīgs, arī daba…
Tieši tā! Mana vecmāmuļa teica, ka Dievs gan senāk gan tagad pa zemi staigā Dabas rotā. To redzēt nav lemts nevienam, bet tā domāt var ikviens.
- Pavisam nesen sociālajos tīklos bija ievietots foto ar rožu krūmu, kas zied decembrī. Cilvēki to uztver kā kaut ko ārkārtēju! bet varbūt šādi dabas brīnumi ir bijuši arī pirms vairākiem gadu desmitiem! varbūt jums ir kādi piemēri!
Pirms diviem gadiem Ziemassvētku vakarā Viļakas apkārtnes mežiņā atradu ziedošas zilās vizbulītes. Veselu nedēļu, līdz Vecgada vakaram, ziediņi turpināja priecēt ar ziemas vidum un gada tumšākajam laikam neraksturīgo pavasara elpu. Vēlāk, Jaungada naktī sāka salt, snigt un līdz pavasara Mārai zilo vizbulīšu krūmiņu piesedza ziema. Savukārt šoruden, 20. novembrī, austrumu pierobežas mežiņā bija uzziedējušas baltās vizbulītes. Šobrīd ziediņi ietīti decembra sniegā un ļoti iespējams, ka augšāmcelsies tikai Lieldienu laikā. No malas raugoties šie ziedi ir dabas brīnumi, bet šādi neparasti dabas fakti atkārtojas gandrīz katru rudeni un ziemu, tikai mēs to nepamanām. Pasaka par meitenīti kas sniegā meklē zemenītes, var izrādīties tīrā īstenība…
- Jūs pats ticat visiem ticējumiem?
Cilvēkam ir jātic un pirmkārt jātic pašam sev. Ticība ir kā mugurkauls, kas savieno debesis ar zemi. Visiem tautas ticējumiem ticēt būtu smieklīgi. Piemēram, ir ticējums, ka Ziemassvētkos nedrīkst ne istabas slaucīt, ne matus sukāt, lai vistas dārzus neizkašņā. Turpretī ir cits ticējums, ka Ziemassvētkos vajag istabas slaucīt un tāpat arī matus sukāt, bet saslaucītos mēslus vajag nest uz lauka, lai vasarā tur vistām būtu ko kašāt. Vai arī: ja Ziemassvētkos vēji gaudo, tad nevajag tiem līdzi gaudot, jo citādi tad vilki saskries. Tomēr ja tā dziļāk pagudro, tad arī šajos ticējumos ir savs likums. Tā ir attieksme pret dzīvi jeb cilvēka apzināta esība.
- Vai joprojām apkopojat savu laika zīmju vērojumus kladēs? Cik jums to tagad ir?
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, pārkravāju un vēlreiz saskaitīju savas klades. Šobrīd to ir 28, bet divdesmit devītā iesākta un palikusi pusceļā. Pēdējā pusotra gada laikā vērojumu kladēs ierakstu maz, jo novēroto īsi pierakstu datorā un ļoti daudz fotografēju. Katru dienu vismaz desmit vērojumu iemūžinu caur fotoobjektīva aci. Bet ir dienas, it īpaši savu pārgājienu laikā, kad foto mirkļos sastingst simts un vairāk interesantu dabas skatu un neparastu radībiņu. Mājās pārnācis foto materiālu analizēju, sašķiroju un salieku pa uzkrāto vērojumu plauktiem…
*Mazo pasaulīšu ceļš…