*24. decembrī
Vilis Bukšs
*Dzīvībai
Zilgalvīte. No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām
(Īstenība, gandrīz kā pasaka)
Laikā, kad zeme iegremdējās dziļā tumsā un diena sarāvās līdz putna naga lielumam, pasaulē nāca Viņa, mazā Zilgalvīte. Viņas atnākšanu redzēja tikai mirdzošu zvaigžņu izbrīnā apmulsušās acis Ziemassvētku nakts tumši zilajās debesīs. Viņas atnākšanu ar prieka un rūgtuma asarām apraudāja pa pusei nokaltusi eglīte, zem kuras vēl zaļā zara piedzima Zilactiņa, aizejošā gada pēdējā un jaunā gada pirmā vizbulīte.
Ziemassvētku rītā jaundzimušo steidzās apraudzīt maza, pelēka purva zīlīte, kuras mīļā purviņa malā bija piedzimis Brīnums. Rīta vējš zīlītes čivināšanu pārvērta Debesu zīmēs, ka pareģojums par mūžīgo Dzīvību ir piepildījies.
Mazā Zilactiņa neko nezināja par šo pravietojumu, bet tikai nevainīgi un vientiesīgi smaidīja pasaulei, kuru Viņai bija atvēris liktenis. Ziemas vidū piedzimusi Dzīvība neapjauta to, ka pēc septiņām dienām mūžīgās Dzīvības vārdā uz ziedokļa Viņa tiks atdota ziemai.
Vecgada vakarā mazās Zilgalvītes bērnišķīgās actiņas ar gurdu maigumu noraudzījās virs mežiņa lidojošos gulbjos, kas traucās uz saulrieta pusi. Tajā brīdī Viņas maigajos ziedu pumpuriņos ielavījās kaut kāda dīvaina priekšnojauta, ka arī Viņai būtu jālido līdz. Šīs izjūtas apjauta eglīte un savu vēl zaļo zariņu, kā glābēju spārnu nolaida pār zilajiem pumpuriem.
Jaungada naktī atnāca ziema. Ar spalgu troksni, ledus cirvīti vēcinot, ieradās ziemas pazemīgais kalps un pavēloši prasīja pēc zieda, ko likt uz ziedokļa ziemai. Tuvējais purviņš sastinga gaidās un sāka vaimanāt mežs. Ziemeļvējš lika zīlītei klusēt un no mākoņa aizslēgu izrāvis, pār mežiņu kaisīja balti mirdzošus ledainus ziedus.
Kad pār Zilgalvītes zilo galviņu pacēlās lauska sudraba cirvītis, Viņa vēl turpināja naivi smaidīt. Šis nevainīgais smaids kaut nedaudz, bet ielēja siltumu ziemas padevīgā kalpa ledainajā sirdī un viņa sudraba cirvītis cērtot tikai uzpūta ledainu elpu, kas Zilgalvīti pārvērta zeltainā ziediņā.
Laikā, kad Lieldienu saule sāka modināt zemi un diena kļuva garāka par nakti, rīta vējš pacēla pa pusei nokaltušās eglītes vēl zaļo zariņu un parādīja pasaulei Lieldienas Brīnumu! Tur, kur pirms deviņdesmit dienām dzīvā Zilgalvīte pārtapa mūžīgā Zeltgalvītē, tagad pamodās desmit naivi smaidošu dzīvu ziediņu, lai katru nākamo dienu augšāmceltu simtus un tūkstošus…
Zilās vizbulītes ceļš no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām
*27. martā