*In Memoriam
Atvadu vārdi Bruno Vilkam (īstajā vārdā Leontijam Vizulim)
(06.11.1936. – 12.12.2017.)
Kāpēc laika grāmata Vilku mēnesim decembrim ļauj vaļu būt nepielūdzamam un aizsaukt dzejniekus mūžībā? Kāpēc ziemelis atrāva debesu durvis un ūdeņiem sasalstot un sastingstot zemei nozaga dzejnieku ar ievziedu baltumu? Kāpēc aiz pamales tur tālu, tālu gaist mirkļi saules staros un samet gadus dzīves koka zaros? Kāpēc?…
Pirms divdesmit viena gada literāta, ekonomista un Atmodas laika darbinieka Leontija Vizuļa sešdesmitajā dzimšanas dienā, Antons Slišāns dzejnieka Bruno Vilka vienīgās dzejas grāmatiņas “Atmodas šūpoles” priekšvārdā rakstīja: ”Es lasu Bruno Vilka dzeju un domās redzu dzejnieku – nākot no Zelčiem pa bērnības takām, no Naudaskalna pa darba ceļu, pa Balvu ielām ar ziedošu ievziedu klēpi rokās…”
Viņš gāja no 1936. gada 6. novembra Baltinavas pagasta Zelču ciemā (tagad Šķilbēnu pagasts) līdz Upītes septiņgadīgajai skolai. Viņš gāja tālāk, līdz Rekavas vidusskolai. Viņš bija neatlaidīgs un gāja vēl tālāk, līdz Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātei, kuru beidza 1959. gadā.
Strādājis dažādās darba vietās, bet gandrīz 30 gadus nostrādājis toreizējā padomju saimniecībā Bolupe par galveno ekonomistu. Vēlāk līdz pat pensijai strādāja Balvu rajona Pilsonības un imigrācijas departamentā par vīzu inspektoru. 1996.gadā aizgāja pensijā un līdz 2017. gada 12. decembrim dzīvoja Balvu pagasta Naudaskalnā.
Leontijs Vizulis bija aktīvs Trešās Atmodas laika darbinieks. Bijis Latvijas Tautas Frontes Balvu nodaļas priekšsēdētājs, viens no "Abreniešu apvienības" dibinātājiem un Abrenes novada apzinātājiem. Darbojies laikrakstā "Balvu Atmoda". Publicējies Ziemeļlatgales laikrakstā "Vaduguns”, žurnālā “Dadzis” un citos Latvijas preses izdevumos.
Par dzeju Bruno Vilks raksta: "Ekonomika un dzeja, varētu teikt, ka divas pretējas un pat nesaderīgas lietas. Nezinu kāpēc, bet literatūras skolotāju Veras Stabiņas un Birutas Skalbergas aizrautīgās stundas man palikušas spilgtā atmiņā un likušas bieži jo bieži atgriezties pie literatūras un valodas arī ļoti birokrātisku darbu darot ikdienā. Vārdam, dzejas vārdam ir milzīgs spēks, tas dzīvo cilvēka dvēselē un veiksmīgi pateikts, dod spārnus jebkuram lidojumam, dod spēku izrāpties no pašas elles. Savu mēģinājumu rīkoties ar šo ieroci uzskatu par uzdrīkstēšanos".
Leontijs Vizulis daudziem Latvijā pazīstams kā Balvu dzejnieks Bruno Vilks. "Manam pseidonīmam nekādi komentāri nav vajadzīgi. Sen atpakaļ, kad Ainis Šaicāns tikko bija licis skanēt "Leijerkastniekiem", piedāvāju dzejoli. Kā to bija uzzinājusi Mārīte Šperberga, nezinu, bet viņa šo dzejoli man lika parakstīt. Es alfabēta otrajam burtam B pieliku punktu un tālāk uzrakstīju vārdiņu – VILKS. Nē, viņa nepiekrita, un lika man B. nomainīt pret pilnu vārdu. Lai tā būtu, nodomāju, un dzima Bruno. Tikai vēlāk sava pseidonīma saistību redzēju Balvu pilsētas ģerboņa vilka attēlā, par kuru gāja strīdi – uz kuru pusi vilkam īsti bija jāskatās…"
Kāpēc mūžīgā un mainīgā pasaule, kas ir gan apburoša, gan nogurdinoša, šajā bezgalīgajā daudzveidībā liek maldīties, cīnīties un aiziet?… Bet varbūt tā ir laime?…
Dzejnieks aiziet, bet paliek Bruno Vilka valodas un vārdu pasaule…
Balta ziema…
Salti ziedi atkal logos –
Saules dārzi, raibas pļavas…
Viena roze
Leduskalnā iesalusi.
It kā straume iekšā ierāvusi,
Asa krusa baltu mazgājusi.
-Māt, vai tur – tā puķe
Vēl no vasaras un aizmigusi?
– Bērniņ, kur tu redzi,
Kurā malā?
Vasara jau taču sen kā aizgājusi.
Ziedi stiklā – ārā aukstums.
Naktis tumsu sijā.
Ledusroze – tava fantāzija.
– Nē, tur viena roze
Milzu leduskalnā iesalusi.