Trīs dienas pirms ziemas…
Šorīt vēroju žagatu un gudroju, kāpēc žagata neuztraucas par
to, ka pēc trīs nedēļām un trīs dienām būs dažu pareģu noliktais pasaules gals…
Žagata taču ir jaunu ziņu sludinātāja un kam citam, ja ne šim vēstnesim būtu
jābrēc, ka vēl tikai 24 dienas un tad! Jā, un kas tad? Vai cirvja kātam lapas
plauks un žagatai aste ziedēs? Putnu pļāpeni tas neuztrauc un viņa ar ķircinošu
skatu meklē našķi, lai ziemu gaidot papildinātu savus siltuma krājumus. Žagatai
nevis konkrēts datums, bet nākošais gadalaiks var būt putna pasaules
gals. Tieši tādēļ tā rosās un nežvadzina, kas būs rīt vai parīt…
Šodien žagata klusa. Ticējums saka, ja žagata klusē, tad
sniegs un lietus gaidāms. Ja paveras augšup, tad melnbaltā putna klusēšanu var
saprast. Mākoņi sabiezē kā auzu pārslu ķīselis un visapkārt miglains, pienains
un pelēks. Pirms sniega noskaņas dabā un putnā.
Žagata man atsvaidzināja atmiņu par laiku pirms daudziem
gadiem. Toreiz man bija liels psiholoģisks pārdzīvojums un es gribēju, lai
putns piesauc manas pasaules galu. Todien žagata bez mitas čačināja koka
galotnē un uz mājas jumta. Brēca uz mājas sliekšņa un ieskrēja mājā. Ticējums
saka, ja žagata ieskrien mājās, – būs braukšana. Tā arī notika. Es aizbraucu un
kad atbraucu, bija jau pavasaris…