Vilis Bukšs
*Marijai
Piligrims
Pusmūža vīrs plecos uzmeta tumšzaļu mugursomu un apjozis platu jostu, kuru bija iegādājies svētceļojuma laikā Meždugorjē, devās ceļā. Viņam atlikušajās piecās dienās un naktīs jānoiet 160 kilometri, lai nokļūtu savā gala mērķī – Aglonas bazilikā. Pirms doties ceļā, viņš ieteica arī man šajās dienās lūgties un izjust Dieva klātesamību.
Vīrietis savā būtībā ir mazrunīgs un vientuļš, bet šodien viņš bija mutīgs. Mūsu sarunas laikā smaids viņa grumbainajā sejā neizdzisa, kā tas nereti bija noticis iepriekš, kad viņš nevēlējās runāt par lietām, kas skar Dievu un baznīcu. Šoreiz viņš runāja dedzīgi un brīžiem, tā man šķita, pat nebēdnīgi. Izrādās, pagājušajā naktī viņš redzēja sapni, kas lika doties ceļā jau šopēcpusdien un negaidīt 11. augustu, kad svētceļojumu uzsāks arī citi baznīcēni. Šodien viņš nejūtas pamests, bet gan aicināts un gaidīts. Smaidot un acīs uguntiņām degot, vīrietis saka: „Šodien es esmu kā Svētais Juris, kas sēž baltā zirgā un kuram jānogalina sātans, lai ļaudis pievērstos kristietībai!”…
Pēc mūsu sarunas viņš aizgāja pie ceļmalas krucifiksa un pārkrustījās. Tad iegrima pirms ceļa lūgšanā. Lai netraucētu, es pagriezos un klusiem soļiem ejot aizgāju pie vecā ceļmalas bērza. Piekļāvos koka baltajam stumbram un lapotnē veroties, redzēju, ka augustā bērzam jau dzeltenas lapas un tas sāk dzeltēt no apakšas…