Vilis Bukšs
*Tev
Latvietis
Viņu nebiju saticis kopš 2011. gada februāra. Šodien,
Latvijas Valsts svētku priekšvakarā, Viņš ieradās tik negaidīti, ka biju
izbrīnīts, vai tikai tas nav murgs no aizkurienes… Kāpēc murgs? Tāpēc, ka Viņš
nav prognozējams. Viņa ugunīgā daba ir kā virpulis, kas sagriež riņķī, sajauc
prātu un iekož sirdī. Vienīgais, kas man Viņā patīk, ka Viņš ir Latvietis. Pavirši
vērojot, šķiet, ka caurcaurēm Viņš ir tikai ņirga. Ja ielūkojas dziļāk, tad zem
viegli plūstošajiem smiekliem, kas ir kā tuksneša smiltis, paslēpies smags un
pelēks Latvijas laukakmens…
Nupat Viņš atgriezies no Vidusamerikas. Ko Viņš tur dara un
ar ko nodarbojas, es nezinu. Mani vienkārši tas neinteresē. Es zinu tikai to,
ka ārpus Latvijas un arī šeit, Viņš ir palīdzējis vairākiem latviešiem, kas piedzīvojuši
dažādas nedienas. Zinu arī to, atšķirībā no dažiem, ka savu tautību un
izcelsmes vietu Viņš nav slēpis, lai arī bijušas tādas situācijas, kad labāk
palikt ar svešu vārdu.
Sveiks!, – iekliedzās Viņš, garmatainais klaidonis. – Atkal
karogi plīvo, pasniedz apbalvojumus, lielāki un mazāki prezidenti gatavo saldas
runas. Te, Krievijas pierobežā, kāds jauneklis vectēva viensētu glābjot,
izmisīgi cīnās, lai tikai nevajadzētu atstāt Latviju un doties svešumā. Bet cik
ilgi vēl…
To pateicis, nu gluži kā pravietis, Viņš izstiepa roku pret
apvārsni un kā vienmēr, garšīgi nosmējās. – Sprīdītis dodas pasaulē latvietību
meklēt…
Es atkal klusēju…