Vilis Bukšs
*Tēvam un sievas Tēvam Mātes dienā
Mans tēvs Pēteris un sievas tēvs Jāzeps jau vairākus gadus brien aizsaules ceļus, bet šodien, godinot Mātes, es atceros viņu sarunas pirms daudziem gadiem.
Pēdējā kara laikā mans tēvs bija iesaukts sarkanajā armijā, bet sievastēvs – vācu armijā. Abiem vienā gadā dzimušiem jaunajiem vīriešiem karš beidzās pirms 65 gadiem Kurzemē. Tēvu demobilizēja, bet sievastēvu izsūtīja uz Urāliem. No izsūtījuma viņš atgriezās pēc trīs gadiem.
Padomju gados, kad viņi satikās, sarunu galvenā tēma bija kara gadi un daudzie piedzīvojumi. Tādās reizēs katrs stāstīja par savām kara laika gaitām un tā vien šķita, ka abi karojuši vienos ierakumos, dzīvojuši vienā zemnīcā un ēduši no viena zupas katla. Lai gan patiesībā katrs bija savā frontes pusē un durkļi bija pagriezti vienam pret otru… Bet kā viens tā otrs, kad vajadzēja šaut, bliezuši pa tukšo gaisā…
Arī tajā reizē, kad uzmanīgi noklausījos viņu teikto, es paliku neizpratnē, kā var mierīgi, bez strīdiem, runāt pretējās pusēs karojošie… Bet viņi varēja. Stāstīja katrs savu, bet beigās, viens otram rokas uz pleciem uzlikuši un pa šņabja glāzītei paņēmuši, kopā nodziedāja "Aiz azara bōlti krysti (bārzi)"…