Vilis Bukšs
*Sanitai (laikraksts "Vaduguns")
Pirmais reģionālais velomaršruts mūsu pusē
(Viedoklis)
Par Ziemeļlatgales velomaršrutu „Rupoj vasals!” dzirdēju jau ziemā, kad tas tika prezentēts starptautiskajā tūrisma izstādē "Balttour 2016". Apsveicami, ka arī mūsu pusē domā un cenšas kaut ko darīt, lai attīstītu dabai un apkārtējai videi draudzīgu tūrismu. Bez šaubām, riteņbraucēju un kājāmgājēju tūrisms ir viens no šādiem ceļošanas veidiem.
Aplūkojot Ziemeļlatgales velomaršruta karti, mani bažīgu dara kas cits un tas cits ir mūsu ceļi. Velomaršruts kas tiek izrādīts starptautiskā izstādē man, vispirms, saistās ar velotūristam drošu un patīkamu veloceliņu. Ar tādu veloceliņu, kurš iet vienā virzienā ar lielceļiem, bet paralēli un noteiktā attālumā no tiem. Kur minimāls ir gan auto radītais troksnis, gan izplūdes gāzes, putekļi un velotūristam nav jābaidās no lauku māju saimnieku neuzraudzītajiem suņiem. Ziemeļlatgales maršrutā riteņbraucējiem jābrauc pa ceļiem, kur brauc arī citi satiksmes dalībnieki un tiem citiem gan spēkrati ar vairāku kumeļu duku, gan izmēri, nereti ziloņa lieluma. No savas riteņbraucēja pieredzes zinu, ka reizēs, kad „iesilis” lauku vīrs sēž pie traktora stūres, tas var pēkšņi izlidot no sānceliņa un labākajā gadījumā velotūristam „noslaucīt” degunu.
Maršruta posmos Viļaka-Balvi un Balvi-Kārsava uz asfaltētajiem ceļiem ik pēc pāris kilometriem ir vietas, kur bedrēs un pumpās uz asfalta ne viens vien riteņbraucējs var dabūt arī punus sēžamvietās. Pagājušajā vasarā pa maršrutu Viļaka-Balvi-Gulbene-Galgauska turp un atpakaļ 15 stundās nobraucu 170 kilometru un tieši asfaltētā ceļa posmi bija tie, kad vairāk jāskatās zem pedāļiem, lai neielēktu kādā grambā vai arī automašīnai zem riteņiem. Lieki piebilst, ka braucot pa tādiem ceļiem un baudīt skaistos lauku skatus, kur debesis saplūst kopā ar labības druvām, nu nekā nevar, jo nākamajā pagriezienā jau pats vari saplūst ar pretim braucošo auto.
Pētot Ziemeļlatgales velomaršrutu, redzams, ka riteņbraucējiem visatbilstošākā sezona būs vasara. Protams – tie jauki, bet tieši vasaras dienās grants ceļi ir visputekļainākie. Karstajā bezvēja jūlija dienā atliek tikai vienam vieglajam auto paiet garām un velotūristu grupai, kurā ir bērni, vismaz pusstundu vajadzēs kulties kā pa vectēva piedarbu linu kulstīšanas talkā.
Man bieži sanāk ceļot gan ar riteni, gan kājām pa Latvijas-Krievijas pierobežas ceļiem dažādos gadalaikos. Pēdējās nedēļas laikā pa dažādiem ceļiem noieti un ar velosipēdu izbraukti pāris simti kilometru. No ceļojumiem vienmēr atgriežos apmierināts gan par brīnišķīgo mūsu puses dabu, gan par satiktajiem cilvēkiem un atklājumiem. Vērot un baudīt dabu var vienīgi tur, kur apklust mašīnu radītie trokšņi un paliek tikai vēja šalkoņa kokos, putnu dziesmas un mazā velotūrista klusais čuksts vectēva ausī: „Es viņu redzu, mazo briedēnu!”