Vilis Bukšs
speciāli laikrakstam "Vaduguns"*
Mistērija
par tēmu "Cilvēks un Daba"
Vasaras
Saulgriežos lietus pielijušā mežā, virs zaļajām papardēm, no debesīm līdz zemei
griežas Varavīksnes Loks. Šis gredzens, kas savīts no zibeņiem un varavīksnēm,
mūsu senču svētā Zalkša veidā lodā pa papardēm, ozolu zariem un pazūd avotā,
kam nav beigu un sākuma…
Prātam
neaptveramā ātrumā griežas šis gredzens un Cilvēka acis no žilbinošās uguns
gaismas aizveras, jo nevar skatīt kosmiskā spēka demonstrāciju… Šo gaismas
rotaļu pavada pērkona dārdi un vētras kaucieni, zemestrīču rīboņa un vulkānu
dārdoņa. Šajās grandoņas skaņās dzird bērna raudas un sirmgalvja vaimanas, bišu
sanoņu un dzērvju klaigas, debešķīgu mūziku un saldu dziedāšanu… Cilvēka
ķermenis vibrēja noslēpumainās svārstībās un Cilvēkam pašam negribot, Dzīvības
enerģija saplūda ar gaismas apli…
Gredzena
vidū dejoja jauna un skaista Sieviete, tērpusies rīta debess šķidrautā ar
diviem maģiskām senču zīmēm rotātiem akmeņiem rokās. No Sievietes kreisās rokas
viļņveidīgi plūda ziemeļnieciskais vēsums, bet no labās, dienvidu vēja maigie
glāsti.
Atvēris
acis Cilvēks jautāja, – Kas tas ir?…
Cilvēkam
nezināma Balss atbildēja, – Tas ir tavs pirmtēls. Tavas būtības otrā puse,
Dabas mežonīgā skaistuma elements.
Līgo
rītā saules pielijuša meža vidū Cilvēks redzēja citu Sievieti. Viņa sēdēja uz
liela, pelēka senču akmens starp daudzajām papardēm un Viņai rokās bija divas
akmens zīles. Viena no balta akmens, otra – no melna. Sieviete bija nogrimusi
rīta lūgšanās un Viņas tumšzaļajā tērpā vēl mirdzēja pagājušās nakts sudraba
zvaigznes, bet mati atstaroja rīta saules viļņus.
Kāda
Balss Cilvēkam teica, – ja tu, nevienu rasas pili nenotraukdams pieiesi un
ieskatīsies akmens zīlēs Sievietes rokās, tad uzzināsi – kas Labs un kas
Slikts… Cilvēks saprata, ka nevarēs pieiet Sievietei cieši klāt
nenotraukdams nevienu pašu rīta rasas pili, tāpēc uz Balss jautājumu atbildes
vietā klusēja… Cilvēka Sirds dauzījās tā, it kā viņam būtu jāiet pa vītni, kura
veidota no rīta rasā izmirkušām ziedlapām un pārsviesta pār dziļu aizu. Cilvēks
apstājās, jo kājās salija visas pasaules smagums…
Sieviete
pacēla galvu un Cilvēks saprata, ka Viņa runā ar Viņu, bet viņš nevarēja
izprast Viņas teikto vārdu nozīmi un juta, ka viņu paralizē dziļas, nezināmas
izcelsmes bailes… Cilvēks zināja, ka tālāk viņš nevar iet… Tālāk uzzied Dabas
trauslais zieds…