Vilis Bukšs
*Tev
Vai mēs paši…
Šorīt es Tevi satiku mazpilsētiņas lauku ceļa līkumā un Tu, dusmās iesvilies, rupji lamāji valsti un kārtību, ka gada laikā Zolitūdes traģēdijas lietā nav ne vainīgo, ne atbildīgo par to, kas noticis. Es zinu, Tev Zolitūdē tuvu nelaimes vietai dzīvo radi un starp jums jau neskaitāmas reizes ir runāts par šo šausmīgo notikumu. Vēl vairāk, arī Tu pats esi bijis lielveikalu tīkla „Maxima” darbinieks, tikai citā veikalā.
– Bet, Jāni! – es atbildēju. Vai mēs paši – es, tu, viņš, viņa… neesam vainīgi un atbildīgi par to kas noticis, kas notiek un notiks? 12. Saeimas deputāti un valdība tikko sākusi strādāt, bet mēs jau ķengājam un vairums apsaukātāju ir tieši tie, kuri vēlēšanas ignorēja. Cik no mums ir tādu, kas godīgi, liekot roku uz sirds, atzīst savas kļūdas, bet nevis meklē attaisnojumu savai darbībai? Un cik no mums ir tādu, kas savā dziļākajā būtībā nožēlo savu rīcību, kas kaitējusi līdzcilvēkiem? Redz, Jāni, savtīguma pašsaglabāšanās nolūkā mēs upurējam tuvākos un tad saucam: Neviena atbildīgā!… Bet tas, kas atbildīgs, ir tuvāk par tuvu un tas ir katrā no mums. Tas ir sātaniņš pašmīlis, kas pārtiek no līdzcilvēkiem un sabiedrības kopumā. Un ja tā ir patmīļu sabiedrība, tad tas ir tikai laika jautājums, lai nesāktos karš…
Atrokojušies mēs šķīrāmies. Vai es sapratu viņu un viņš mani? Ja viens no mums otrā būs atpratis sevi pašu, tad, paldies Dievam, vēl dzīvosim…