*Pelde vēsajā 20. oktobra rītā
Vilis Bukšs
*Sanitai Karavoičikai laikrakstā "Vaduguns"
Rudens un ziemas pelde
- Kā tas viss sākās, un ar ko?
Garo distanču skriešana, peldēšana, riteņbraukšana, slēpošana, desmit un vairāk stundu garie pārgājieni ir mans dzīvesveids. Mans dzimtais ciems Meirova ir Viļakas ezera krastā un sešu gadu vecumā sāku peldēt tieši Viļakas ezeriņā. Vēlāk ūdens kļuva par vienu no manas dzīves sastāvdaļām, tāpēc loģiski un dabiski, ka dienējot padomju kara flotē es nokļuvu delfinārijā. Būdams kopā ar delfīniem es iemīlēju jūru un bija brīdis, kad es gribēju pārtapt par Ihtiandru (cilvēkzivs) un pazust jūras dzelmē. Kopš tā laika vajadzību pēc ūdens, arī lietu un sniegu, izjūtu tā, it kā tā būtu mana otrā elpa.
- Cik dienas jau peldi?
Protams, es neskaitu dienas kuras peldu pavasarī un vasarā, bet ik rīta rudens peldes sāku uzskaitīt no 9. augusta. 10. decembrī, ko jau var uzskatīt par ziemas peldi, bija 123 rīts bez pārtraukuma. Uzskaiti veicu tādēļ, lai kontrolētu sava organisma pielāgošanos mainīgajai ūdens temperatūrai un laika apstākļiem.
- Kā sākas katrs tavas dienas rīts?
Darba dienās rīts sākas ar valsts himnu Latvijas radio… Pēc karstas dušas un aplaistīšanās ar aukstu ūdeni, izpildu dažus vingrinājumus. Tad izdzēris trīs glāzes karsta ūdens (vēlams ar medu), dodos uz ezeriņu. Pēc peldes, ja ir sniegs, norīvējos ar sniegu un pirms apģērbties, 10 līdz 15 minūtes izpildu elpošanas vingrinājumus. Tad ātrā solī, saskaņojot ar ritmisku elpu, dodos mājup. Ceļš līdz ezeriņam un atpakaļ ir 1,6 km.
- Kur ir tā vieta, kur esi izvēlējies peldēt, un kāpēc?
No rītiem peldu Viļakas ezeriņa peldvietā. Paldies jāsaka Viļakas novada pašvaldībai, kas labiekārtojusi ezera krastu un ietvi uz peldvietu. Citus gadus šo vietu neizmantoju, bet šogad atzinu par labu esam…
- Vai pirmo reizi tā rūdies ziemas sezonā?
Pirmā reize tā nav, bet tas, ka bez pārtraukuma 123 rīti, tas gan ir pirmo reizi. Bet ziema jau tikai sākusies… 11. decembra rītā, aizgājis pie ezeriņa redzu, ka mans 10. decembrī ledutiņā izveidotais peldceliņš aizsalis… Tajā brīdī atlidoja gulbis un 50 metrus tālāk apsēdās uz plānā ledus, kas tūlīt arī ielūza. Tomēr viņš veikli tika ar to galā un ierāpies no ledus brīvajā lasmenī, lepni galvu pacēlis, aizpeldēja. Es tikai galvu nogrozīju, neizpeldējies un krastā palicis.
- Tas bija vieglāk vai grūtāk, nekā sākumā iedomājies?
Par to nedomāju. Vienkārši gāju un darīju. Tāpat kā pirms gada savā 60. dzimšanas dienā skrēju 60 km. Toreiz interesantākais bija tas, ka 46. kilometrā pārņēma miega sajūta un zem eglītes apgūlies nogulēju 15 minūtes. Tad gan aši biju augšā un jutos tā, it kā būtu nogulējis trīs stundas, bet mani taču gaidīja ciemiņi ar 60 svecītēm… Savukārt nākošgad, Latvijas simtgadē, ir iecere veikt diennakts skrējienu-pārgājienu un tad jau redzēs, cik kilometru sanāks…
- Kādi plusi un mīnusi no šādas rūdīšanās?
Šobrīd ir tikai plusi. Brīnišķīga pašsajūta un pašdisciplīna. Organisms pielāgojas mainīgajai apkārtējai videi un ir sajūta, ka tā dēvēto nelabvēlīgo laika apstākļu nemaz nav. Jūtos lieliski.
- Ko un kā darīt iesācējam, kurš tikai nolēmis to darīt? kā būtu pareizāk?
Visas organisma stiprināšanas procedūras jāsāk no mazumiņa. Skriet jāsāk tad, kad soļojot kājas pašas neviļus sāk skriet. Peldēt jāsāk tad, kad ūdens tevi apņem kā mīļa māte. Rūdīšanās jāsāk tad, kad izvēlētais norūdīšanās veids tev dara prieku. Rudens un tai sekojoša ziemas pelde jāsāk laikā, kad kājas pašas tevi nes uz ezeru vai jūru. Un tad pats galvenais, neatlaidīgi turpināt. Ik dienu, līdz tas kļūst par brīva ritma plūsmu. Protams, jāieklausās sevī. Ja jūti, tas sāk smacēt, tad apstājies un paņem pauzi.
- Cik ilgi plāno ziemas peldes un ko, galu galā, saka Tavi vērojumi – kad un vai atnāks tā bargā ziema?
Tas atkarīgs no tā, vai dabiskās ūdenstilpes būs pieejamas. Dīķīšos peldu sezonu noslēdzu 26. novembrī. Ezeriņā vēl šajās dienās ceru paplunčāties. Upītēs, ja nebūs liela sala, līdz Ziemassvētkiem, bet varbūt arī līdz Jaungadam. Starp citu, pirms gada, Vecgada vakarā iegremdējos bebru izveidotā baseinā Meirupītē. Rādās, ka šogad to varētu atkārtot, jo līdz Jaungadam bargs sals nedraud. Ja skatās tālāk, tad janvāra otrajā un februāra pirmajā pusē varētu būt sals, kas uzliks ledus vāku arī upītēm. Toties sniega gan būs daudz un es 10. decembrī, pēc rīta peldes ezeriņā, Vecumu pusē atklāju slēpošanas sezonu. Slēpojot, jau saulrietā, palaimējās nofotografēt svītraino pūcīti, kas Latvijā ir samērā reta ieceļotāja un ziemotāja.
*Pēc peldes Viļakas ezerā 15. decembra rītā