Vilis Bukšs
* Valentīnam
Valentīns
Pirms es vēl biju nācis šajā pasaulē, māte jau bija izvēlējusies vārdu savam pirmajam dēlam un tas bija „Valentīns”. Viņa bija pārliecināta, ka pirmdzimtais būs dēls un dēlam vārds būs „Valentīns”. Tā viņa bija izlēmusi jaunībā, pirms vēl bija laulājusies ar manu tēvu.
Kāpēc tā viņa bija izlēmusi un kāds tam bija iemesls?… Vienkārši tāpēc, ka viņas brālēns, manas vecmammas māsas dēls bija Valentīns. Mātei brāļu nebija un viņas bija četras meitas manai vecmammai. Tāpēc brālēns Valentīns, kas dzīvoja netālu Meirupītes krastā, viņai bija kā vecākais brālis. Viņu vērojot māte jaunībā sapņoja, ka arī viņai būs dēls un dēla vārds būs nevis kāds cits, bet tieši „Valentīns”.
Mātes brālēns Valentīns traģiski gāja bojā pirms vēl manas piedzimšanas. Mātei tas bija pārdzīvojums un līdz ar Valentīna pēkšņo aiziešanu mainījās arī viņas priekšstats par liktenīgo Valentīna tēlu…
Dodot man vārdu „Vilis” un brālim „Viktors”, māte no vārda „Valentīns” aizņēmās tikai pirmo burtu „V”, jo tas viņai atgādināja augšupvērstos spārnus putnam gatavojoties lidojumam… Valentīns viņai bija ar stārķa „spārniem” Puteņu mēnesī un baltajām mežrozēm jūnijā vakarā – viņa dzimšanas dienā…