LOLITA LŪSE
*žurnāls IEVA
18.-24. Jūnijs 2014
(№ 24 (867)
Vizītkarte
Laika zīmju vērotājs, kura laikapstākļu prognozes bieži izmanto masu mediji
Dzimis 1956.gada 5.jūlijā Susāju pagasta Meirovā, tādēļ arī tagad izmanto pseidonīmu Meiravietis
Dzīvo Viļakā – Krievijas pierobežā
Precējies, sieva Marija, bērni Karīna un Haralds
Aktīvs tautfrontietis, piedalījies Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā
Strādā Viļakas novada bibliotēkā
Glezno, fotografē, raksta dzeju, vēro laiku un dabu
Interesējas par austrumu filozofijām, nodarbojas ar jogu
Laika vērotājs
Sīksts kā priedes sakne un kustīgs kā melnā svīre. Ar pazemīgu paldies un lūdzu katra stāsta galā. Reizēm nesaprasts, bet ne tādēļ, ka ir tālu no realitātes. Tieši otrādi – nesaprasts tādēļ, ka tai ir pārāk tuvu: tuvu dabai, tuvu pirmatnībai un tuvu patiesībai. VILIS BUKŠS – laika zīmju vērotājs no Viļakas.
«Dabas vērotāja gēnus esmu mantojis. Mans tēvs bija mazrunīgs, bet viņā bija kaut kas vārdos neizteikts, ko pamanīju un slepus vēroju. Kad uzlēca jauns mēness, tēvs uz to skatījās un pārmeta krustu – klusi un mierīgi. Dzīvojām kopā ar mammas mammu, visu bērnību pavadīju vecmāmuļas tēlainajās pasakās un emocijās. Tas viss kopā arī atraisīja manas rezerves un resursus. Jau bērnībā uzmanīgi vēroju – galva grozījās pa labi, pa kreisi. Reiz redzu: mēness apaļš iekritis peļķē un netiek ārā, jo pa virsu ledus uzsalis! Izrādās, vienkārši ūdenī pirms ledus palicis gaisa burbulis. Vecmāmuļu saucu un rādīju sarmu – ziemā bērzs uzziedējis!
No agras bērnības man neviena mācība nav divreiz jāatkārto. Tagad stāv acīs, kā ar krusttēvu pa zoodārzu staigājām un es iemetu grāvī neapēsta pīrāga galiņu. Krusttēvs teica – tā nedrīkst! Tas man kā ar elektrisko ganu: tā nedrīkst! Saimnieces godiem taisīja pīrāgus un cepumus, un mēs ar kaimiņu bērniem ieskrienam, paķeram. Mamma man pateica: tā nedrīkst, jāgaida, kamēr sauks pie galda! To uz visu mūžu atceros – negrāb pirmais! Vieglāk dzīvot noteikti ir tam cilvēkam, kas aizrādījumus tik ļoti neņem vērā – ai, kas tur! Lai klausītu un izturētu, jābūt ļoti stipram.
Mans lielākais bērnības pārdzīvojums bija vardītes nogalināšana. Man bija gadi seši. Siena pļavā pieaugušie krāva sienu, mēs spēlējāmies, vardīte lēkāja, un es nezinu, kāpēc, bet iemetu ar akmeni. Skatos – kaut kas kust, un metu. Tas bija mans pirmatnējais grēks. Asaras lija aumaļām, un tobrīd sapratu: lai kur es būtu un ko darītu, man vienmēr jāaizsargā vājākais, man jākļūst par dzīvības sargu. Kopš tā laika tāds arī esmu palicis: ja kāds kaut kur priecājas, ja iet baigi labi, tas man tā, bet ja redzu, ka kādam iet slikti, eju palīgā – vai fiziski, vai garīgi.
Laika vērošanai intensīvāk sāku pievērsties 1979.gadā, manās dienasgrāmatās ir arī citas pārdomas, politika. Vērojot laika zīmes, mēģinu pamanīt un salīdzināt senču gudrības, lai tās saglabātu vai varbūt pat atklātu kaut ko jaunu. Šīs lietas ir aizaugušas ar putekļiem. Tomēr ir liela atšķirība, kā un kāpēc laiku vēroja agrāk un tagad. Senčiem galvenais laika vērošanas iemesls bija nevis zināt sīkumus, bet pamatlietas: būs sauss vai slapjš, vai ziema būs dziļu sniegu vai seklāka. Tie bija eksistences jautājumi, jo bija jāizaudzē raža. Mēs laika apstākļus gribam zināt nevis izdzīvošanai, bet izklaidei.
Dabas notikumi kā sliktas ziņas
Vienmēr esmu pārdzīvojis, ka dzīvajai dabai kāds dara pāri, bet no tā nekur neizbēgsi, īpaši bērnībā. Atceros, kaimiņu meitene, nu jau mūžībā, lai viņai gaiši ceļi, teica, ka melnā strazda ligzdas ir jānīcina. Manu acu priekšā reiz dzīvus žagatas bērnus sameta dīķī un tie peldēja uz krastu, spārnus iepletuši. Reiz skatos, pie Meirupītes izrakts svaigs māls un aizlīdzināts. Kas tas!? Suņuks – dzīvs apakšā zem zemes! Izvilku un aiznesu, noliku kaimiņam durvju priekšā atpakaļ. Zinu, kā kaķēnus kā laukos slīcina: nāk vīrs tukšu tarbu, sametis Vēdas upē kaķēnus, nebijis kur likt – neviens neesot pircis. Grūti par to runāt, manai būtnei tas nav pieņemams.
Eju un visu pamanu: melnajam strazdam ligzda nokritusi, arī cielaviņai, sadzirdu putnu signālus, ka piekūns izlidojis, un man sirdi lauž pušu. Aizeju pie lielās priedes, skatos – buki mazajām priedēm ar ragiem mizas nokasījuši, priedītes pagalam. Un tad domāju: satiktu es to buku, kā paņemtu aiz ragiem! Sapurinātu un teiktu, lai tā nedara. Atkal sirds sāp. Vakar pat – vētra nolauza koku, kurā bija pūču ligzda. Pagāju uz to pusi un dzirdēju veco pūču balsis, pagriezos atpakaļ un klāt negāju – tur neko nevarētu līdzēt. Tomēr tas joprojām sēž manī kā kamols.
Godīgi sakot – jo vairāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka labāk būtu mazāk redzēt un dzirdēt, citādi sirds žņaudzas. Jo tu vairāk pārdzīvo, jo vairāk sāp, un tu pats sevi ar to visu bendē. Lai saglabātu savu veselību un sevi, man būtu mazāk jāredz, jādzird un jāieklausās. Pārdzīvojumi ēd kā sāls rētā. Bet es jau laikam apstāties nevarētu.
Esmu kategoriski pret to, ka dzīvo radību cilvēks izmanto eksperimentiem. Sēdi un vēro, bet nekādu eksperimentu! Ja kāda radība aizgājusi bojā, lūdzu – ņem un pēti, bet dzīvam pirkstu klāt neliec! Joprojām nesaprotu, kāpēc vispār ir jāšķiež nauda bezjēdzīgiem eksperimentiem. Kāpēc cilvēkam būtu jāšaujas debesīs un jāpēta zvaigznes? Kāpēc būtu jāpērk miljonus vērti mikroskopi un jāpēta, kas iekšā tur, tajā ziediņā? Es taču arī varētu paprasīt miljardu un sākt skaldīt bumbiņu, lai meklētu galu! Un caurām dienām skaldītu un skaldītu! Civilizācija vairs nezina, ko darīt, tērē naudu kaut kādām muļķībām! Bet vairums tā dara, un straume mūs parauj līdzi pilnīgi aplamā virzienā.
Esmu redzējis, kā aiziet dzīvība
Jau jaunībā sāku interesēties par filozofiju, Austrumu dzīves gudrību, cik nu ko varēja atrast. Laikā, kad biju pievērsies garīguma meklējumiem, liktenis piespēlēja iespēju. Man ir 1994.gadā tapusi īpaša divu nedēļu dienasgrāmata, ko es rakstīju, kad mūžībā gāja mana vecmammas māsa. Stipra tante, viņai bija 94 gadi, gāja pēdējā ceļā, un divas nedēļas līdz viņas nāvei biju klāt – pa stundām un minūtēm sekoju līdzi un redzēju, ka dzīvība izdeg un nodziest kā svece. Varu apliecināt to, ko redzēju savām acīm. Kad tante pēdējo reizi nopūtās, no viņas mutes izvēlās balts kamolītis, balta bumbiņa. Domāju, ka tas bija enerģijas, dzīvības kamolītis – kaut kas līdzīgs lodveida zibenim.
Būdams klāt mirstošajai tantei, pats fiziski sajutu nāves tuvumu – man pēkšņi sāka durt nierēs. Toreiz man radās kāds pieņēmums: nāve ir kā spirāle, tai ir savs lauks, kurš izgāž tos, kas gadās ceļā. Kā vētra izlauž vecos kokus un aiznes to, kas nav piestiprināts, tāpat cilvēkus paņem nāve. Paņem vecos cilvēkus, paņem avārijās jaunos.
Mans tētis un mamma nomira vienā vasarā 1999.gadā. Mamma – savā dzimšanas dienā, tēvs nākamajā dienā pēc savas dzimšanas dienas. Mana mamma un meita dzimušas 16.jūnijā. Māte todien bija pasēdējusi ar māsām, apēdušas dzimšanas dienas kūku, izgāja ārā ravēt gurķus un turpat gurķu dobē arī nokrita. Tēvs aizgāja pēc deviņām nedēļām,18.augustā. Viņš savu aiziešanu juta, īsi pirms tam aizbraucām uz tēva tuvinieku kapa vietām – viņš tā gribēja. Nākamajā dienā aizveda uz slimnīcu, bija kļuvis švaki. Dzimšanas dienā tēvu slimnīcā apciemoju, nākamajā dienā viņš piecēlies, saķēris sirdi un nomiris. Togad Meirovā nomira vēl divi cilvēki – kā ar vienu cilpu paķēra. Tā nāve iet: nekad neņem pa vienam, pļauj kā ar izkapti.
Esmu par dabiskiem procesiem! Kad cilvēkam jāiet prom, lai iet, nevis mākslīgi dzīvināt un uzturēt pie dzīvības, kuras patiesībā nav. Kā tagad autobraucēju Šumaheru mākslīgi uztur – kam to vajag?
Sieva upurējusi man savu dzīvi
Skolas laikā zināju, ka mācīšos kaut ko saistībā ar dabu. Gribēju būt zooģeogrāfs, bet tolaik kaut ko līdzīgu varēja mācīties tikai Ļeņingradā, un mana dzīve nogriezās uz citu pusi. Aizgāju uz Bulduriem, bet pirmajā gadā mācīšanos pametu. Tikai tagad saprotu, kāpēc. Dārzniekam ir jāstrādā – jāapgriež koki un krūmi, lai būtu it kā skaistāk, lai iegūtu lielāku ražu. Es taču nevarētu kokam zaru nogriezt! Man nekad nav bijuši svarīgi augļi, man patīk ziedi: gan ābelēm, gan ievām. Es nedāvinu un arī negribu, ka man dāvina ziedus. Man patiktu, ka 1.septembrī – Zinību dienā – bērni nevis nestu skolotājiem lauztus ziedus, bet ietu dabā un kopā par tiem priecātos!
Aizgāju uz Smilteni mācīties par zootehniķi. Pēc tehnikuma nonācu Sevastopolē – ūdenslīdēju skolā. Divus ar pusi gadus strādāju pie delfīniem, kur tos apmācīja militārām vajadzībām: sagatavoja kā diversantus. Pēc armijas atgriezos dzimtajā pusē, sāku ļoti aktīvi darboties komsomolā – biju sporta instruktors. Jau no agras bērnības daudz sportoju – mums Meirovā bija pašiem savas Olimpiskās spēles, pat ar goda rakstiem un ģerboni. Tagad, būdams komjaunatnes instruktors, kopā ar domubiedriem rīkojām skrējienus apkārt Balvu ezeram, es vēl pat uzvarēju pirmajā skrējienā. Izveidojām skrējēju klubu Pulss. Braucām pa visu Latviju. Kādā komjauniešu uguntiņā aprīlī pie Boževas ezera iepazinos ar savu sievu, piedzima mazie – Karīna un Haralds. Manai sievai ar mani ir bijusi grūta dzīve, un man viņai jāpateicas par to, ka ir mani visus šos gadus pacietusi, izturējusi visus manus niķus un stiķus. Ne par velti viņa ir teikusi, ka man ir bijis jādzīvo vienam. Un es viņai piekrītu. Man ir pilnīgi citāds dzīves ritms. Kad stārķis, dzīvodams pēc gaismas pulksteņa, izlido no rīta četros, es tikai eju gulēt. Mana sieva ir upurējusies, dzīvodama kopā ar mani.
Tomēr uzskatu, ka vīrietis ir atbildīgs par to, kas notiek ģimenē, par kopdzīvi, par ikdienu. Ja kaut kur kaut kas ir ne tā, lai vīrietis pirmkārt paskatās uz sevi. Lauvu tēviņš, lai arī it kā ir sliņķis, bet paskaties, kas notiek, kad ir jāaizstāv sava teritorija! Dzīvību gatavs atdot! Ja sieviete jūt, ka vīrietis viņai nodrošina šo aizsardzības apli, viņa spēj dot mīlestību. Re, tur uz ūdenstorņa ir stārķu ligzda, un es redzu, kā tur viss notiek! Sievietei jādara tas, kas dots no dabas – mīlestība un bērni. Neviens cits bērnam nevar iedot mātes pienu, tikai mamma. Sievietei jābūt kā ligzdiņai, bet vīrietim apkārt kā ērkšķiem, kas tos ziediņus sargā. Katram sava loma: viens zied, otrs sargā, un kopā izaudzē augli. Auglītis ražo sēklas, un tad vecāki noliecas kā rudzu vārpa – noliecas uz leju, un augļi izbirst pie saknēm. Tā viss pasaulē iet uz apli, un ne jau velti veci cilvēki lielā vecumā atgriežas bērna prātā.
Lai būtu, kas stāda egles
Trešās atmodas laikā ar visu sirdi biju politikā. Tolaik idejas vārdā biju gatavs ziedot arī dzīvību, bet nu esmu attālinājies no tā laika ideāliem un sapņiem. Mēs no sirds cīnījāmies un cerējām, ka pēc gadiem viens otram spiedīsim roku un būtu laimīgi, ka varam te dzīvot. Patiesība izrādījās cita. Uzriez pēc Atmodas valsts struktūrās iepeldēja pavisam citas zivis no pavisam citiem ūdeņiem. Vairs negribu nekādu politiku, labāk aizeju pie dabas.
Joprojām saņemu ielūgumus uz dažādiem Tautas frontes piemiņas pasākumiem. Paldies, es tos visu glabāju. Uz barikāžu muzeja ekspozīcijas jaunās daļas atklāšanu šogad neaizbraucu. Braukt uz pasākumiem, lai atcerētos laiku, kurā piedzima atjaunotā Latvijas Republika un par tējas krūzi un pīrādziņiem muzeja kafejnīcā maksāt svešā valūtā, man tas nav pieņemams. Labāk lai es palieku konservatīvs un nesaprasts, bet vismaz godīgs pret savu sirdsapziņu.
Prezidents ielūdza uz Tautas frontes 25 gadu jubilejas pieņemšanu. Skumji pasmaidīju, pirkstos pagrozīju un noliku ielūgumu. Ceļš no Viļakas uz Rīgu un atpakaļ – vismaz pārdesmit eiro. Pasākums vakarā, un tas nozīmē, ka man jāmeklē naktsmājas viesnīcā. Turklāt ielūgumā rakstīts, ka jāierodas tumšā uzvalkā. Man nav tumša uzvalka un nav arī lieku 100 latu, lai tādu iegādātos un brauktu pie prezidenta. Protams, var iznomāt un iegādāties kādu mazlietotu par 25 latiem un braukt. Var pagausties un nešaubos, ka kāds turīgāks paziņa aizvestu uz veikalu, noskatītu glaunu uzvalku, samaksātu un tirgotājam teiktu: «Nav nekāds joks, pie Latvijas Valsts prezidenta jābrauc…» Tā arī neaizbraucu. Es taču nevērtēju savu Latvijas valsti tik zemu, lai brauktu pie prezidenta iznomātā tumšā uzvalkā! Tad jau valsti arī kāds var iznomāt… Ja nebūtu noteikuma par tumšo uzvalku, es labprāt būtu braucis labi saglabātajā melni pelēkā džemperī, kurā ģērbies runāju Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa tribīnē, sakot: broļi un mosas un saucot latgaliešus atgriezties mājās. Bet ja es tagad aizbrauktu pie prezidenta šajā džemperī, izskatītos kā noplukusi pelēka vārna starp melni spīdīgiem kraukļiem…
Visu Atmodas laiku ziedoju tam, lai mani bērni te varētu dzīvot, bet nu viņiem te nav, ko darīt. Par laimi, vismaz mans dēls ir palicis Latvijā, bet meita – vēsturniece – jau devīto gadu ir Īrijā. Protams, sazinos, aicinu atpakaļ. Bet – uz kurieni? Dēls te gribētu pastāvīgu dzīvesvietu, bet – kur? Kad ir stiprāks negaiss, Viļakā elektrība raustās, pazūd, ūdens arī. Kā te varētu strādāt ar datoru?
Katru pavasari stādu eglītes un darīšu to, kamēr vien dzīvošu. Kas stādīs egles pēc manis? Gribētos, lai kāds saglabā mūsu senču vērtības, mantojumu – vienalga, paša vai kaimiņu bērni. Neiztirgot, neizmest. Pat tad, ja kāds svešs te ienāk, lai neizcērt liepas un ozolus, lai saglabā tradīcijas un pamatus – to sarkano pavedienu, to dzīvības auklu lai saglabā.
Uzkāpt ozolā un ieraudzīt apvārsni
Esmu noguris. Četrdesmit gadus man ir bijusi sabiedriski tik aktīva dzīve! Bet ideju jau man netrūkst. Viļakā Viļu dienā varētu noorganizēt Viļu salidojumu. Galu galā – Viļaka taču sastāv no diviem vārdiem: Viļa aka. Paņemtu lielo Vili Krištopanu par ģenerālsponsoru. Ja būtu vēl pieci, nu, labi – trīs tādi, kas būtu ar mieru šādu pasākumu organizēt, es iesaistītos. Viens gan vairs nē.
Priecājos par to, ka ir dzīve, ka es vispār esmu. Priecājos par katru ziedu, katru gadalaiku, par odiem, kas kož, tad dunduriem. Man pelēkais akmens, ūdens no avota, strauts, bērzs, zeme, māls, saule – tās ir manas svētākās lietas. Neko daudz cilvēkam nevajag, jo tur, kur beidzas askētisms, sākas dabas postīšana, un tas ir pret manu būtību.
Kas mums, latviešiem, ir? Tur, kur iepriekš sauca: perjod, perjod, tur tagad – go, go! Kur mēs gribam aizskriet, ko atrast? Kādreiz saka: saķer varavīksni! Un tā mēs visu dzīvi ķeram. Vērotājs no malas var pateikt: tu jau esi varavīksnē, tev jau šobrīd visapkārt lejas gaisma! Šis brīdis, kur mēs esam, ir vislaimīgākais, nekur nav jāskrien un jāmeklē. Šī vieta, kur tu esi, ir tieši tā, kur ir visi krustpunkti. Mans moto ir: «Esmu, lai apzinātos esmu.» Mana vecmāmuļa par ikdienas steigu un nemieru teica: skrienošs cilvēks tikai taisa vēju, kurš norauj pirmos pavasara ziedus, no bērza zariem sasien vēja slotu un dārzus tukšus dara. Man gribētos, lai mēs nekļūtu par vēja slotām un uz mirkli apstājamies tur, kur esam. Zelta atslēdziņa ir katrā no mums.
Man pēc diviem gadiem būs 60 gadi. Esmu sev nolicis mērķi: noskriešu dzimšanas dienā 60 kilometrus, dēls un sieva mani pavadīs ar riteņiem. Un vēl man vajag uzkāpt ozolā un bērzā – pašā galotnē, lai varu paskatīties uz to apvārsni, kuru bērnībā tā gribēju sasniegt. Bērnībā gribēju uzlēkt uz mēness, to diez vai varēšu. Tad jau jāaudzē kāda garā pupa, pa kuru uzkāpt. Varbūt pa apiņiem var uzkāpt uz mēness? Tie man Meirovā aug griezdamies.
*Vēlāk, Vilku mēnesī, Gulbis iesala ledū, bet palika Dziesma, kas Pavasarī aicinās atgriezties Dzīvos…