***Sievasmātei Mūžībā
Skumjās
Viņu nebiju saticis gandrīz divus gadus. Pēdējo reizi tikāmies pirms diviem gadiem marta sākumā, kad Viņš bija ieradies, lai atvadītos no Imanta Ziedoņa…
Vakar vakarā es Viņu nejauši satiku pie sievasmātes kapa. Man tas bija pārsteigums, ka tik pēkšņi un šeit!… To, ka Viņš pazina manu sievasmāti, es zināju, bet, ka satikšu pie kapa, kur viņa guldīta pirms dažām dienā, nu nekā nevarēju paredzēt… Bet tāds jau Viņš ir, neparedzams, smaidīgs un jautrs cilvēks, tikai šoreiz bija noskumis…
Uz manu sveicienu Viņš neatbildēja, tikai viegli uzsita pa kreiso plecu un ar acīm kaut ko meklēja egļu zaļajās skujās. It kā uzminēdams, ko es no viņa gribu dzirdēt, Viņš teica:„Es lasu Dzīves grāmatā… Lasu par to, ka Mūžībā aizgājušajai bija garš, grūts un pretrunīgs mūžs. Viņa bija cieta kā krams un žēlīga pret sevi. Viņas stingrais raksturs lika ciest ne tik daudz citiem, kā pašai sev. Viņa aizgāja lēni, kā svece, kas izdeg bezvējā”…
Es, atbildot uz Viņa teikto, sacīju:„Viņa bija īsta katoliete. Nepārliecināma savos uzskatos un stingra dzīves veidā. Cilvēks ar dzelzs raksturu”.
Viņš, kas līdz šim bija stāvējis ar seju pret kapa kopiņu, strauji pagriezās uz manu pusi un atteica:„Tādiem mums arī jābūt, nevis stērbeļu un pakaļu laizītājiem… Mums jābūt kā bitēm, kas vienoti kamolā saritinās ap sirseni-izlūku un to padara nekaitīgu, jo citādi tas paziņos savai sirseņu armijai par vieglo laupījumu un tad bojā ies visa darbīgā bišu saime… Tieši tāda bija tava sievasmāte – darbīga, dzīves gudra un par saimi atbildīga…”.
Man tādās reizēs nav ko teikt un es klusējot atcerējos sievasmātes stāstīto par bitēm, viršu medu un viršiem sniegā… Arī Viņš klusēja. Tikai asara, karsta asara nebija noslēpjama ne Viņa, ne manā acī, kā viršu zieds baltajā sniegā…