Vilis Bukšs
*Tev
Mazās nomiršanas…
Ir sācies „mazo nomiršanu” laiks. Tas ir laiks, kad Jēkabs, metot pirmo aukstuma akmeni ūdenī, saviļņo putnu sirdis un prātus. Tas ir laiks, kad stārķi iet rituāldejā, bezdelīgas vijas virtenēs un svīres savās rotaļās ir tik trakulīgas, ka ap Labrenci (10. augusts) tiek ierautas vasaras maļamās dzirnās un kā spalviņas aiznestas dienvidu vējā.
„Mazo nomiršanu” laikā kaut kāds dīvains satraukums iemājo ne tikai putnos, bet visā dzīvajā radībā un tostarp cilvēkā. Lai arī vasara turpinās un saulainajās dienās no svilinošās augusta saules patvērums jāmeklē ēnā, manī iezogas skumjas par to, ka drīz tas viss beigsies. Ar katru nākamo dienu laiks, kas atvēlēts vasarai, saruks. Kā margrietiņas sačervēs un ierausies sevī. Melanholisks es stāvu rudzu laukā un vēroju svīres, kas pazudīs un līdz ar tām arī vasara rudens miglā aiz apvāršņa.
„Mazo nomiršanu” laiks ik gadu atkārtojas. Šīs „nomiršanas” dzīves laikā virknējas un veido lielo ciklu. Aizejošās vasaras pārdzīvojums tiek piedzīvots arī Dzīves Lielā apļa noslēgumā, kad gaisma mazinās un šķiet, ka tūlīt pat tā aprausies… Tā tikai šķiet, jo gada tumšākajā punktā piedzimst jaunas Vasaras brīnums un Ceļš turpinās…
„Mazās nomiršanas” nebūtu „nomiršanas” ja viss mats matā atkārtotos. Dzirnās, kurās katru gadu samaļ kārtējo vasaru, katrs zaudē kādu asaru, jo nav guvuma bez zuduma un otrādi. Bet beidzot malt, dzirnu akmeņa acī gan jāieber kāds patīkams mirklis no aizejošās vasaras, tad arī gada tumšākajā laikā skumjas aizdzīs patiess prieks un ticība mūžīgajai Vasarai…