Vilis Bukšs
*apelēšanai pie Saprāta
Kālabapēc?
Viļakas novada austrumu pierobežā dzīvojošais zemnieks, kuram kūtiņā arī ir 3 līdz 5 rukši un tostarp sivēnmāte, šorīt bija ļoti sašutis… Sašutuma pilns ne pa jokam, jo pat jaunāko laikraksta „Latvijas Avīze” numuru dusmās nejauši iemetis kūtsmēslos, kad izlasījis Pārtikas un veterinārā dienesta direktora Māra Baloža teikto „…labāk pāriet uz aitu, trušu, vistu vai govju turēšanu…”. Protams, tūlīt pat avīzīti izcēlis no mēslu čupas, nospodrinājis ar cūku saru slotiņu un noglabājis drošā vietā, tā teikt, nākošajām paaudzēm. „Ja notikumi tā turpināsies, tad pēc pāris gadiem būs arī cits mēris un tad būs jāatsakās no aitiņām, trušiem, vistiņām un gotiņām… Vai varbūt audzēsim strausus un ziemeļbriežus? Bet arī tiem atradīsies savs mēris! Jo mēris patiesībā nav slimība, tā ir apzināti radīta politika, lai latvieti, tāpat kā nabaga cūciņu, iedzītu kaktā un nokautu!… Šīs „slimības” iespaidā esam jau atteikušies no liniem, cukurbietēm un vēl daudzām citām lietiņām par labu Eiropai un pasaulei. Nebrīnīšos, ka pēc 10 gadiem arī manam dēlam būs jāatsakās no tradicionālās lauksaimniecības vispār un zemnieka saimniecība labākajā gadījumā būs jāapmežo”, – tā skumji par nākotnes izredzēm saka vietējais zemnieks.
Bēdu nomākta Viļakas puses zemnieka māju tuvumā šorīt no stārķu ligzdas pirmo reizi spārnos pacēlās trīs jaunie stārķi un apmetuši slaidu loku atgriezās ligzdā. Zemnieka acīs iemirdzējās patiess dzīvības prieks un pacēlis roku uz sauli viņš teica: „Pēc pāris nedēļām stārķi dosies uz turieni, uz Āfriku, no kurienes it kā mūsu cūciņām atnests tā saucamais Āfrikas cūku mēris. Nebūtu nekāds brīnums, ja pasaules politikas taisītāji piesauktu izkaut arī stārķus un visus mūsu gājputnus… Redz, viņi visi var atnest mēri, holēru un velns sazin ko, kas var izkaut šo globālistu merkantilos plānus iznīdēt mūsu tradicionālo vidi un dzīves veidu…”.
P.S. Par to, ka austrumu pierobežā lauki paliek aizvien tukšāki, pārliecinājos pagājušajās brīvdienās, kad ar velosipēdu braucot 15 kilometru garā joslā gar robežu saskaitīju 27 bijušās viensētas, par ko liecināja vientuļie ābeļdārzi un laukakmeņi kādreizējo māju pamatos. Neviļus rodas jautājums, vai masveidā izkaujot rukšus, ar šādu cūcisku rīcību mēs paši nepaliekam par muļļām?… Bet ja tā, tad Latvijas austrumu pierobežas josla būs tikpat nevēlama kā Gazas josla un šeit vēl atlikušie „muļļas” būs jāizravē… Un tad, kāda valstiski svarīga dienesta direktors varēs teikt: „Labāk atvērsim durvis ienācējiem no Ķīnas, Irākas un Sīrijas, jo tiem šeit nebūs senču mantojuma un līdz ar to tie mazāk čīkstēs, pīkstēs un tos varēs zombēt atbilstoši globālās politikas interesēm…