Vilis Bukšs
*neguļai
Pagājušajā naktī, līdz ar vēja svilpēm, loga stiklā kāds klauvēja… Nodomāju, laikam jau vēja nests naktstauriņš dauzās loga rūtī un pavēros skaņas virzienā. Tiešām, kaut kāds liels kukainis, bet no lapseņu dzimtas, neatlaidīgi sitās pret stiklu un tā vien šķita, ka meklē spraugu, lai iesprauktos pa pusatvērto logu. Tas bija sirsenis un iespējams, jauna sirseņu mātīte, kura meklē mājvietu, lai pārziemotu.
Atvēru logu un nakts viešņu aicināju istabā. Nakts otrajā stundā aiz loga liepās šalca septembra vējš un laternu gaismā lidoja rieteņa, no kokiem norautās lapas. Sirsenis uz manu aicinājumu neatsaucās, bet neatlaidīgi lauzās ielas lukturu gaismas atstarojošā loga stiklā. Ar pirkstiem pieskāros kukainim un mēģināju to pavirzīt uz savu pusi, bet tas izvairījās un kā noburts tiecās uz dejojošās gaismas atspīdumu loga rūtī…
Pēc minūtēm desmit, bet varbūt divdesmit, stiprāku vēja elsu ķerts, sirsenis tika aiznests līdz ar noplēstām lapām un tikai laternu gaismā uz mirkli ievizējās lielās lapsenes spārnu spīds…