Vilis Bukšs
*Mūsu Laikam
Laiks augšpēdus…
Šodien, Svētā Valentīna dienā, pārdabiski savu laika tecējumu mainīja laikrādis virs bibliotēkas ieejas durvīm! Laiks sāka tecēt atpakaļ… Sekunžu rādītājs neatvairāmi, it kā to grieztu kāds neredzams spēks, gāja pretēji pulksteņa rādītāju virzienam. Sev līdzi tas rāva minūšu un stundu rādītājus. Bibliotēkas vadītāja un es, mutes atvēruši skatījāmies un vērojam, kur pazūd mūsu tagadne, nākotne un mūsu laiks!…
Kas tam varēja būt par iemeslu? Šodien pa šīm durvīm bibliotēkas telpās ienāca bijusī bibliotekāre un kādreizējā bibliotēkas vadītāja Valentīna. Varbūt viņas enerģija lika pulkstenim atgriezt laiku, kad viņa bija jauna, mērķtiecīga un visu visur zināt griboša?…
Varbūt laikrādis bibliotēkas simtajā gadadienā grib noskriet šo laiku atpakaļgaitā un kā kinofilmā parādīt bibliotēkas gadu rakstus un aicināt uz mirkli apstāties šajā mūžīgajā laikmetu steigā, lai ieklausītos sevī un savos līdzcilvēkos…
Kad pa ieejas durvīm ienāca jaunā darbiniece Sandra, pēkšņi laikrādis atguvās un mainīja savu virzienu no pagātnes uz nākotni… Atkal laiks sāka tecēt savā ierastajā ritmā, it kā nekas nebūtu noticis. Bibliotēkas direktore saka: Ja pati savām acīm nebūtu redzējusi, neticētu!…
Kā tulkot šo zīmi Svētā Valentīna dienā? Mistika?! Bet varbūt mēs paši esam mīkla nākotnei! Varbūt mēs paši ejam atpakaļgaitā, bet vainojam pulksteni?…
P.S. Laikrādi, kas ir virs bibliotēkas ieejas durvīm, bibliotēkas 100 gadu atceres pasākumā dāvināja Viļakas novada bibliotekāri…