Palu laikā
Vakar pabeidzu savus palu laika vērojumus. Nostaigāju vismaz
18 km un
nonācu pie atzinuma, ka Viļakas apkārtnē palu ūdeņi sāk kristies. Lauki, kas 19.
aprīlī bija zem ūdens, 21. aprīlī lielākoties jau bija sausi. Aprīļa nakts sals
(pagājušajā naktī bija mīnus 3) un saulainas, vējainas dienas dara savu. Zeme
žūst ne pa dienām, bet pa stundām. Lai arī līču pļavas un palienes vēl
daudzviet zem ūdens, austrumu pierobežas (Vecumu pagasts) mālainajos pakalniņos
augsne sāk cietēt un jau lūdz pēc arājiņa.
21. aprīlī novēroju arī pirmās dievgotiņas (bizmārītes).
Ticējums saka, ja debess gosniņa saulītē gozējas, tad smilgas galā ērce
šūpojas… Šoreiz ticējums nepievīla. Vēl nebiju pabeidzis savu ceļojumu, kad
zem matiem virs auss sajutu pazīstama kustoņa rosīšanos… Toties skudras
steidz panākt to, kas iekavējies. Neskatoties uz to, ka desmit metru attālumā
balo pēdējais sniegs, šīs nopietni ķērušās pie sava mājokļa sakārtošanas.
Vakar pēdējo reizi noberžoties vecajā sniegā nodomāju, būtu
paķēris slēpes, egļu meža līklocī vēl noskrietu ziemas cienīgu apli… Uz
slēpēm varētu pieiet pie lazdas un nobučot tās burvīgo ziediņu, bet drusciņ
tālāk, arī ievas pa pusei atvērušās lapiņas…
Palu laiks, īpaši tāds, kā šopavasar, brīnišķīgs ar to, ka
pēc garās ziemas nu jau vasarīgi silta un spilgta saule dara brīnumlietas. Vieta,
kas vēl vakar šķita tukša un nedzīva, šodien jau atdzīvojusies. Šīs pārvērtības
pavasarī ir Lielais Dzīvības noslēpums un alternatīva tam ir tikai Dzīvības
rašanās mistērija.