Vilis Bukšs
*apjukušajam
Pilnmēnesī
3. augusta nakts trešajā stundā stāvēju pie atvērta loga un vēroju pilnmēness nakts dzīvi. Debess ziemeļu pusē nokrita Svētā Laurentija divas asaras jeb perseīdas. Klusējošās liepās iespurdza divi sīkputniņi. Pabrīnījos, kur tik vēlu naktī… Ezera pusē pīļtēviņš gāgāja un zivju gārnis arī negulēja. Jasmīnu krūmā vēl sienāzis iesisinājās.
Nakts dzejisko noskaņu pēkšņi izjauca spārnu švīkoņa pie labās auss. Mirkli vēlāk, tieši man sejā, balodis lidoja… Ar kāju nadziņiem ieķērās uzacīs un spārniņus vicinot, par varēm gribēja iespraukties istabā. Ar abām rokām centos aizsargāt seju un gaiņāt nost no sevis. Bet putns bija uzmācīgs un tikai atstūmis tālāk no sejas, varēju mainīt viņa lidojuma virzienu un novirzīju uz citu mērķi, uz pilnmēnesi…
Kad atjēdzos, tad sapratu. Balodim sajukuši lidojuma virzieni un mans atvērtais logs bija kā baložu mājas durvis uz nakts miera vietu. Tikai es, kā pilnmēness nakts rēgs, biju nostājies putna ceļā… Kurš bija apjucis, es vai balodis? Kas to lai zina, jo bija taču pilnmēness nakts…