Vilis Bukšs
*Vizbulītei
Vizbulītes un Aprīlis
Pa izburbējušu ezera ledu iet Viņš, Sulu mēnesis Aprīlis. Galvu nodūris un sev zem kājām skatīdamies, it kā caur pakusušo ledu redzētu zivtiņas, kas no ezera dzīļu ziemas mājokļiem ceļas augšup pretī Saulei. Tuvojoties krastam, kur egļu gāršas tumšzaļajās galotnēs rotaļājas jau šāgada krustknābja jaunuļi, Aprīļa skats nejauši paliek pie Viņām, mežmalā ziedošām Zilajām Vizbulītēm…
Aprīlis apjūk no zilā skaistuma un sava gājiena būtību zaudējis kļūst nevarīgs kā mazs bērns. Viņš pieglaužas zilo ziediņu galviņām un ļaujas to mātišķīgiem glāstiem. Sulu mēnesis aizsapņojas un tuvējā bērzu birzī dziedošo strazdu ieaijāts aizmieg Pavasara atmodas reibinošā miegā…
Aprīlis pamostas otrā rītā no klusiem čukstiem ausī… Kāds saka: „Draugs! Naktī atgriezās Ziema un Zilo Brīnumu iekala ledū…” Dzirdot šos vārgos čukstus, Aprīlī atdzima cīnītāja gars un Saules zobenu zibinādams tas ķērās pie darba… Tad, kad Saule uzkāpa dienas augstākajā punktā, mežmala jau bija atdzīvojusies un varoni Aprīli sveica tūkstoš zilo daiļavu smaids…
Ticējums. Ja Vizbulīte čukst, tai salst… Ja Vizbulīte smaida, tā Tevi sveic!