Vilis Bukšs
*zemniekam
Zeme zeme…
Latvijas Valsts dzimšanas dienas priekšvakarā kaimiņu Jōņs domīgs un noskumis. Uz manu „labrīt!” atbildēja kā vārgs vīrelis, lai gan ikdienā vēl stiprs ņiprulis. – Kur tik noskumis,- jautāju. Jōņs, kā parasti, galvu uz labā pleca pusi pagriezis, atbildēja: „Zeme, zeme, kam tā zeme, ja pat kurmim nav kur rakt”… – Kā tā!, -es biju nesaprašanā. „Tā! Kurmis rok auglīgu zemi, bet šeit!… Skaties! Zeme tukša un nedzīva, tikai kūla un krūmi. Bet arī tā pārdota ārzemniekiem. Kas mums vairs palicis, tikai piemājas dārziņš”…
Es mēģināju iebilst un minēju dažus labus zemes apsaimniekošanas piemērus mūspusē, bet Jōni tas nepārliecināja. Promejot un pie sava saimnieka, vietējā zemnieka, steidzoties, Jōņs atšņāca: „Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu… Ha, vai mūsu! Paskaties, tās trīs zvaigznes, kas ģerbonī, jau aplauzītas un apcirptas… Tas ir tāpat, kā dzimšanas dienas kliņģerim nelūgtie kaimiņu puikas riekstus un rozīnes izlasa”…
Pavēros apkārt un šoreiz es kļuvu domīgs un noskumis… Meirovas zemnieka laukā vēl paceļas kurmja novembra rakumi, bet tālāk, uz austrumiem, ar krūmiem aizauguša lauka stūrī stāv uzraksts – „Pārdots”.