Vilis Bukšs
*Dabas draugam
Četri gadalaiki
Vakar veicu "pirmā sniega apli". Nogāju 16 kilometrus pa rudenim, ziemai un arī pavasarim raksturīgām vietām.
Ceļojums sākās dārzā, kur vēl zied miķelīši un mārtiņrozes. Arī vēlo zemeņu ziediņi, lai gan piecu grādu sals tām atņēmis dzīvotprieku, starp zaļajām lapiņām kā baltas sniegpārsliņas un turpina žēlīgi smaidīt. Ceļojuma turpinājumā piedzīvoju pirmā sniedziņa snidzināšanu un ejot cauri mežiņam, dažviet bija Ziemassvētkiem cienīgi skati… Ceļojuma beigās, pie vecā dīķa, kur no sniedziņa vairs nebija ne miņas, pūpolvītola zaros jau pirmie pavasara vēstneši… Baltas pūpolaitiņas kautrīgi smaidot šūpojās novembra vējā…
Bet kur vasara? Izrādās, arī vasaru satiku. Šorīt! Raibs taurenis dauzījās loga rūtī… Iespējams, ka starp ķimeņu saišķiem tam bija palicis karsti un spārnus izplētis traucās pretī novembra saules stariem…