Vilis Bukšs
Ontona Slišāna pīmiņai
Šūdiņ Tovu dzīsmi
dabasūs rakstīšu…
Ai pīrkstu mokūņus
pastumšu
i soulei ceļi sataisīšu,
lai pasauļie
geismu nas…
Latgolas māmiņas boltu outiņu
dīnvidu viejā
palaišu,
ko karūgu tikumībai,
ticeibai i mīlestībai…
A tī, pi pamaļa
uz gubu mokūņa,
vacū tāvu apsiedinūšu,
lai pret sovu tāvu zemi
atsaspīdīs
nuo toluma mozbārnus
atpakaļ souc…
Pi ito vieļ zaļo
bārza zora,
zīlītes viesti pīkāršu,
par volūdu,
kas skeidra i teira
ko ūdeņs nuo tāvu tāvu okas…
A ite,
nūkoltušā kūkā
Tovu Dzīveibas ūdeņi īlīšu,
lai piec porcīstūs zīmas
tis atvases dzan
i sazaļaj dzīvei…
Zemie īrakstīšu
Tovas dzimtas spāku,
lai jounī vēļ godu simteņus
te ar, siej i maizi dora…
Nu a sirdie, sirdie
klusumu salīšu
i golvu nūlīcūt
nuo acs
korstu osaru izslaucīšu…