Sakne

Vilis Bukšs

***atbildes Evitai, laikraksts "Dzirkstele"

Daba, vērojumi, laiks…

Kad Jūs pievērsāties laika vērošanai? Kās tas aizsākās? Vai Jūs kāds mācīja?

Tas bija tālā bērnībā, pirms gadiem piecdesmit… Man toreiz bija 5 gadi, kad kādā rudens dienas rītā, aizsalušā ūdens peļķē ieraudzīju no debesīm nokritušu mēnesi… Šo svarīgo ziņu steidzos paziņot vecmāmuļai un kopā ar viņu atgriezies pie plančkas aizelsies rādīju un stāstīju, ka no debesīm noripojis mēness un nebūs naktīs kas spīd… Beigās izrādījies, ka peļķē zem ledus bija izveidojies apaļš, kā pilnmēness, gaisa burbulis, bet pats mēness starp mākoņiem peldēdams tikai garšīgi nosmējās uz visu zināt alkstošo puiku… Tā aizsākās mani vērojumi, bet vecmāmuļa manus „atklājumus” paskaidroja ar tēlainiem ticējumiem.

Pēc kā jūs vadāties laika vērošanā? Droši vien smalki jāpieraksta katras dienas vērojumi, jo visu jau nevar atcerēties…. Cik daudz pierakstu kladīšu vai burtnīcu ar laika vērojumiem glabājas jūsu arhīvā?

Kopš 1975. gada savus novērojumus arī pierakstu. Nopietnāk dabas un laika vērojumus sāku veikt 1979. gadā, kad atgriezos no obligātā dienesta kara flotē. Tur, dienesta laikā, militārajā delfinārijā Krimas dienvidos, man bija lemts būt kopā ar delfīniem, kurus izmantoja militāriem mērķiem. Šo saprātīgo radību acīs, elpā un skaņās es saklausīju vēstījumu, kuru vēl līdz šim brīdim cenšos iztulkot, bet nevaru. Jūtu, ka tas ir stāsts par Dabu, par to, ka visiem mums vienas asinis… Tā, atbildes meklēdams es turpinu vērot, pierakstīt un pārdomāt. Kopš rakstīšanas sākumiem jau sakrājušās 24 dažādas kladītes un burtnīcas.

Vai laika vērojumi vienmēr piepildās?

Laika un dabas vērojumos galvenais sataustīt virzienus un pulsu, kā elpo Daba, kāds tās ritms. Ir zīmes, kas gandrīz vienmēr piepildās, bet ir arī tādas, kas pēc būtības pretrunīgas un pieļauj dažādus izskaidrojumus. Mūsu paaudze daudz zaudējusi, ka nav pilnvērtīgi turpinājusi senču dzīves ziņas izkopšanu un attīstību. Šobrīd mēs tikai uzlasām tās druskas, kas laika gaitā izsijātas pār deviņiem novadiņiem…

Pie Jums droši vien bieži vēršas cilvēki, lai uzzinātu, kāds laiks ir gaidāms. Kad cilvēki visvairāk interesējas par gaidāmo laiku?

Protams, cilvēkus tas interesē. Ne tikai tāpēc, lai pēc atbilstošiem laika apstākļiem izplānotu savus darbus, pasākumus un citas norises, bet arī tīri personīgi, lai labi justos un meklētu tuvību ar dabu. Par laiku visvairāk interesējas pirms lieliem svētkiem (Jāņi, Ziemassvētki, Lieldienas) un tāpat arī par ziemu un vasaru kopumā.

Vai daba arī Jums, pieredzējušam laika vērotājam, bieži vien tomēr nesagādā arī dažādus pārsteigumus?

Daba vienmēr sagādā pārsteigumus un viltībiņas. Bet tā tam jābūt, jo esmu tikai cilvēks un Daba ir tas apvārsnis, kas Dullo Dauku aicināt aicina…

Šī vasara ir iesākusies tāda interesanta laika apstākļu ziņā – te milzīgs karstums, te atkal auksts un lietains. Vai to varēja paredzēt, piemēram, jau ziemas beigās?

Vasaras aprises jau iezīmē vēji laikā no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai (6. janvāris). Arī nozīmīgās dienas februārī (Svecaine, Vecā Svecaine) un martā (Jevdokija, Bindus) parāda vasaras iespējamo attīstību. Tāpat arī zīmes dabā – dziļais sniegs, sals februārī, atkušņi janvārī ir norādījumi par nākamo vasaru.

Mēs, cilvēki, jau esam iegaumējuši – kad sāk ziedēt ievas, kļūs aukstāks vai arī Jāņu dienā noteikti līs. Vai tie ir tikai mīti vai tomēr patiesības? Ar ko tas varētu būt saistīts?

Te liels grauds patiesības. Pavasaris ir mainīgs pēc dabas un būtības, bet nereti strauji mainīgs. Vienā dienā vasarīgs siltums, otrā – jau rudenīgi, pat ziemīgi auksts. Šīs straujās temperatūras maiņas arī var izraisīt ievu ziedēšanas laika mītus, kad siltuma vilnis ievām liek ziedēt, bet pēkšņais arktiskais aukstums ievu ziedēšanas laikā liek ģērbties kažokā… Tāpat arī Jāņos. Mūsu apstākļos lietus Jāņos ir tradicionāls, lai gan pēc vērojumu statistikas nemaz tas Līgo vakars un Jāņu nakts tik slapji neizskatās…

Laika zīmes un vērojumi ļoti interesē arī cilvēkus, kas cītīgi strādā dārza darbus. Jūsuprāt, kuri šogad būs lielāki ieguvēji ražas ziņā, tie, kuri sastādīja dārzus ātrāk vai vēlāk?

Man šopavasar ūdenī iemērktais pīlādža vasaraudzis, trīsreiz pārbaudot, gandrīz vienmēr sliecās uz to, ka īstā būs vidējā sēja. Tas ir laiks no Staņislava (8. maijs) līdz Urbānam (25. maijs). Protams, vietējie apstākļi daudz kur bija labvēlīgi arī agrajai sējai un domāju, ka lieli zaudētāji viņi nebūs. Vēlā sēja var izrādīties ne tik laba. Šeit no savas pieredzes gribu atgādināt, lai dārzā viss kuplotu un būtu laba raža, jābūt pieciem noteikumiem – dīgtspējīgai sēklai, siltumam, mitrumam, mēslojumam un dārzkopja mīlestībai!

Vai arī Jūs pašu var saukt par īstu dabas bērnu? Cik daudz laika Jūs pavadāt dabā? Cik es zinu, Jums patīk doties pārgājienos un braukt ar velosipēdu, arī tad taču tiek vērota daba un pierakstīts viss redzētais, vai ne?

Daba ir mana elpa un asinis, tās ritmos es dzīvoju un sirdspukstos aizmiegu…

Un tomēr Jūs saista arī modernās tehnoloģijas – pašam ir sava mājaslapa, rakstāt internetā arī savus novērojumus, bet tāda jau laikam ir mūsdienu cilvēka dzīve – bez tehnoloģijām nav iespējams iztikt.

Manuprāt, mūsu esības būtība ir līdzsvarot Dabas pirmatnējo mežonīgo skaistumu ar Cilvēka dievišķā saprāta atbildību. Ja mūsdienu informācijas tehnoloģijas un virtuālā telpa kalpo šim līdzsvaram – tad mēs ejam pareizo ceļu. Ja vienā vai otrā gadījumā šis līdzsvars tiek izjaukts, tad mēs ejam katastrofu ceļu. Pats es, it kā gar bezdibeņa malu iedams, cenšos noturēties šai trauslajā līdzsvara taciņā un ja kādam vēl varu palīdzēt, tad jūtu, ka jāiet tālāk…