Vilis Bukšs
*Jāņa mātei
Par laiku Jāņos
Agri no rīta, kamēr dunduri nekož un odi pārgrupējas, sirmais dārzkopis ābeļdārzā pļauj zāli. Pārdesmit metrus tālāk, aiz klinteņu dzīvžoga, kundze, ik pa brīdim ar roku pieri noslaukot, ravē tikko sadīgušu āra gurķu dobes. Uz manu rīta sveicienu „labrīt!” atskan viņu jestrais „labrīt, labrīt!…” un jautājums – Nu, kā tad būs ar laiku Jāņos?… Mana atbilde bija lakoniska: „Pirms Jāņiem līs. Līgo vakarā skaists saules riets. Jāņu naktī ugunskuri dūmos, bet Jāņu dienā Pērkoņtēvs rībinās…”.
Kundze nopūtās un izdvesa, ka tik tas karstums mitētos. Šajās karstajās dienās viņa lielāko dienas gaišā laika daļu pavada telpās, vai arī pagalmā zem kuplās liepas, kura, ļoti iespējams, Jāņos smaržīgi ziedēs. Sirmgalvis, pabeidzis izkapts strinķēšanu, ar roku uz balto āboliņu rādīdams, noteica, – Ja pirms Jāņiem tik skaisti zied baltais āboliņš, tad pēc Jāņiem vasara būs lietaina un vēsa… Dārza kaimiņieni uzrunādams, atsmēja, – Vēl teiksi, ka tik vien bija tā siltuma, kā jūnijā…
Sieviete atkal smagi nopūtās. – Tā jau ir. Vispirms sutina, tad lietavas. Bet Līgo vakaru gan gribētos skaistu… Ne tā, kā pirms dažiem gadiem, kad Jāņu ugunskurs tā arī palika neaizdegts, jo lija uz nebēdu. Toties Jāņu diena gan bija saulaina un tad savā vārda dienā mans kungs (sievietes vīram vārds Jānis) to ugunskuru, mazmeitai piepalīdzot, viens pats dedzināja, jo Jāņu nakts līgotāji bija salijuši gan miesās, gan garā… (Piebilde. Kundzei arī viens no diviem dēliem vārdā Jānis, bet tam, savukārt, meita vārdā Līga).
– Šajos Jāņos tava Jāņa ozolam lietus mākonis apies ar līkumu, – garšīgi nosmēja vecais dārznieks. – Protams, ja pirms tam tavs Jānis uzaicinās mani dienu iepriekš nogaršot Jāņu alu, lai es ar kreisās rokas mazo pirkstiņu, alus kausā kustinot, izgaiņātu tuvojošos lietus mākoņus… Tas par labu nāks arī pienīgai vasarai…