Vilis Bukšs
*Tev
Šorīt apsveicu bijušo darba kolēģi 55 gadu Dzīves jubilejā. Pēc apsveicināšanās Viņas pirmais jautājums bija: "Kad beigsies aukstums?… Tik auksti rīti, ka savos 55 gados tādu 15. aprīli neatceros…"
Viņas māte, kurai šovasar apritēs 90, bet kurai atmiņa vēl skaidra kā pirms piecdesmit, iejaucās sarunā un atcerējās… Uzrunājot meitu, kurai mati sāk sudrabot, māte teica, – Tad, kad Tu dzimi, šajā dienā laukos vēl bija sniegs un Tavs tēvs, lai ātrāk ieraudzītu savu pirmo jaundzimušo, gāja pa taisnāko, pār ezeru, kurš vēl bija zem bieza ledus vāka. Togad aprīlis bija ļoti auksts. Arī tad, kad Tev palika 10 gadi (1966.g.), Tavā dzimšanas dienā sagriezās putenis. To es atceros, jo mūsu pagalmā staigāja stārķis un meklēja barību…
Toties meitai, šīsdienas jubilārei, atmiņā atausa tikai siltās šī aprīļa dienas. Viņa atcerējās 15. aprīli pirms 27 gadiem (1984.g.), kad tieši šajā dienā arī viņai piedzima meita. Tad esot bijis ļoti silts un šoreiz viņas vīrs, jaundzimušās meitenītes tēvs, otrā dienā (16.aprīlī) braucis uz Balvu slimnīcu ar balto vizbuļu pušķi rokās… Atbraucis viegli ģērbies, kā vasarā…
P.S. Jā… Saistībā ar nozīmīgiem notikumiem mums atmiņā ataust tas, ko ikdienā neatceramies. Ja atsvaidzinām atmiņu, bet vēl labāk, ja nozīmīgus notikumus un līdz ar tiem arī laika apstākļus iegrāmatojam, tad redzam, ka nekas ārkārtējs, vismaz Cilvēka Mūža garumā, nav noticis. Tik vien, kā siltāku vai aukstāku, bet kopumā, mūsu vietai atbilstošu gadalaiku cikliska maiņa…