Vilis Bukšs
*kaimiņam
To, ka baltajam stārķim ir daudz nosaukumu, zina ikviens. Mūsu pusē, Ziemeļaustrumlatgales un Ziemeļaustrumvidzemes sadurā, jeb Malienā, stārķi sauc par bačaku, bacanu, bačanu, gan arī par starku, žīguru un kļikunu… Bet vecāki cilvēki, tostarp arī mana vecmāmuļa, stārķi sauca par poļaku!… Kad bērnībā es viņai jautāju, kāpēc tā?… Tad viņa atbildēja: Tāpēc, ka šis putns nāk no Polijas, jo tas atnāca reizē ar poļiem, kuri ienāca un apmetās pie mums uz dzīvi… Vēlāk ienākušie poļi kļuva par latviešiem un krieviem, bet putns tā arī palika par poļaku…
Šorīt mana poļaka (stārķa) ligzdā atgriezās poļačka (stārķiene). Pats saimnieks ligzdā ieradās 1. aprīlī un tāds novārtījies, kā aprīļa joks. Arī šobrīd nav atguvis savu spalvu baltumu… Toties saimniece atlidoja balta kā Ziemassvētku sniegs… Rīta saules staros, kad tā apstaigāja un pārbaudīja ligzdu, tās balto spalvu mirdzums izraisīja iespaidīgu kontrastu starp vienu un otru putnu. Bet, neskatoties uz savu netīro tērpu, tēviņš nekavējās aplidot mātīti un divreiz to arī paplucināja… Tā teikt, laiks negaida, bet ligzdu pielabos tad, kad viens ar otru mainoties ne tikai olas sildīs, bet arī mājvietu remontēs… Tādi, lūk, tie poļaki!…
Ticējums. Ja stārķis atnāk novārtījies, tad būs lietaina un vēsa vasara… Ja tīrs un balts, būs saulaina un silta vasara!
***Te Kaspara Funta vietnē vairāk par putnu nosaukumiem