Donats GREIZIS
NACIONĀLO PARTIZĀNU KAUJAS LATVIJĀ
(1944.-1952. g.)
AUSTRĀLIJAS-LATVIJAS BIEDRĪBA
LATVIJAS SKOLU
AUDIOVIZUĀLO CENTRU ASOCIĀCIJA
2000.gads
NACIONĀLO PARTIZĀNU KAUJAS LATVIJĀ
(1944.-1952. g.)
Vakarvējš kad brāļu
kapos žūžo,
Klusi čukstot:
varoņi te
dus, Latviet, atceries, ka tu vēl dzīvo! Gādā, lai tavs zobens nesarūs!
Meži mūsu dziesmu lepni atšalc,
Svešs ir mūsu zemei iebrucēju bars. Un es zvēru Tev, Tu latvju zeme. Plīvos atkal karogs sarkanbalts!
(Vectilžas meža brāļu sacerētā PARTIZĀNU HIMNA)
Par
nacionālo partizānu darbību Latvijā ir samērā maz rakstu. Pēc šo jautājumu zināmas izpētes gribētos latviešu lasītājam sniegt ziņas, kas savāktas un apkopotas, runājot ar dzīviem palikušajiem partizāniem, viņu sakarniekiem, kā arī no
tā laika avīžu rakstiem un čekas materiāliem.
Izmantotā literatūra: I.Kažociņš. "Brīvības cīnītāji", "Uz ežiņas galvu Iiku I un II grāmata, kā arī Kurzemes partizānu sakarnieka Tālivalža Bāliņa archīvs un mani personīgie materiāli.
No
pēckara laika Latvijas teritorijas administratīvā iedalījuma 516 pagastiem 300 pagastos jeb 60% ir konstatēta nepakļaušanās
padomju valsts varas iestādēm:
dezertēšana, atentāti un pat bruņota pretestība ar izvērstu kaujas darbību.
Visaptverošākā partizānu kustība notika Kurzemē, Latgalē un Ilūkstes apriņķī Zemgalē. Ventspils apriņķī (Kurzeme), Ilūkstes apriņķī (Zemgale) un Abrenes apriņķī
(Latgale) izvērsās īpaši aktīva partizānu kustība un aptvēra pat līdz 90% no apriņķa teritorijas!
1945.g.vasarā Latvijas teritorijā izvērsās aktīva nacionālo partizānu darbība. Šis laiks bija Latvijas partizānu cīņu
kulminācijas
punkts. Tas aptvēra:
Kurzemē –
4000 partizānu,
Latgalē (ar
Ilūkstes
un Jēkabpils
rajonu) – ap 10 000 partizānu. Pārējie 6000 partizānu atradās Ziemeļu un Austrumvidzemē kā arī izkaisīti pa
visu Latvijas teritoriju. Uz to norāda arī prof. H. Stroda pētījumi
par nacionālo
partizānu
kustību
Latvijā no
1944.-1955. gadam.
Par
šo neapšaubāmi apjomīgo tautas pretkoloniālo pretošanās kustību lasītājs pats
var iegūt priekšstatu kaut vai no fakta, kas atspoguļots Latvijas PSR iekšlietu ministra A.Eglīša 1947.gada 22.marta slepenajā ziņojumā LPSR MP priekšsēdētājam V.Lācim
(skat. "Lalvijas Archīvi" 1/1994., T.Vilciņš), kurā, starp citu, teikts: "Kopā likvidēti kontrrevolucionārās bandītiskās nacionalistiskās pagrīdes dalībnieki: 16 643 cilvēki, legalizēti 7 797 cilvēki." Jāsaka, ka lielākā daļa legalizējušos "meža brāļu" vēlāk pakāpeniski vien tika arestēti un notiesāti. Šai publicējumā minēti
skaitļi līdz 1947. gadam, bet partizānu kustība turpinājās pat vēl pēc 1950. gada.
Turpmākajās lappusēs sniegšu latviešu pēckara partizānu ("meža brāļu")
nozīmīgāko kauju īsus aprakstus, kā arī cīnītāju vienību dislokācijas un kauju norises
vietu apzīmēs Latvijas tā laika administratīvajā kartē.
D. Greizis
IEVADAM
Pēc Lielvācijas okupācijas karaspēka
atkāpšanās Latvijā un PSRS regulāro sarkanās armijas daļu ienākšanas Abrenes
novadā 1944.gada jūlijā tām tūdaļ uz pēdām sekoja NKVD iekšlietu karaspēka
5.speciālo uzdevumu divīzijas pulki. 25.jūlijā Abrenē ieradās 1.speciālo
uzdevumu vienība – nostiprināt padomju okupācijas varu, iztīrīt frontes
aizmuguri, apcietināt nepakļāvīgos. Tīrīšanas akcijas sekmēja NKVD izveidotie
iznīcinātāju bataljoni ("isstrebitjeļi").
Pēc PSRS Augstākās Padomes Prezidija
1944.g. 23.augusta dekrēta izdarītās Abrenes apriņķa 6 pagastu (Kacēnu,
Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils, Gauru) un Abrenes pilsētas varmācīgas
(visas tautas nobalsošanā nesankcionētas) pievienošanas jaundibinātajam
Pleskavas apgabalam (KPFSR sastāvā) Abrenes vārds palika tikai bijušā apriņķa
atlikušajai daļai, par kuras centru kļuva Viļaka. Apriņķis pamatā aizņēma
tagadējo Balvu rajona teritoriju.
1.
STAMPAKU KAUJA
1944.gada l.oktobrī no "Vombit" aerodroma
Austrumprūsijā pacēlās lidmašīna JU-52, lai nogādātu vācu izlūkdienesta
apmācītos "Lapland" grupas desantniekus darbībai padomju karaspēka
aizmugurē Latvijas austrumdaļā. Desmit desantnieki purvmaliešu agronoma Pētera
Supes ("Cinītis") vadībā palika piezemēšanās rajonā Baltinavas un
Šķilbēnu apkaimē, jo bija šajā apvidū piedzimuši un izauguši. Viņi ātri atrada
sakarus ar iedzīvotājiem un te jau esošo latviešu nacionālo partizānu grupām,
tikai Jānis Zelčāns ("Zeltiņš", "Imants") devās uz Dienvidlatgali,
kur nodibināja "Latvijas Tēvijas Sargu (partizānu) Apvienību"
(LTSpA), sekmīgi legalizējas un pat strādāja par Līvānu pagasta izpildu
komitejas sekretāru.
Ieklausieties,
kā vēlāk sekojošos pretošanās notikumus atspoguļo LPSR čekas ziņojumi:
"Supes diversantu grupa par bāzēšanās vielu izvēlējās
Stampaku meža un purva masīvu. Tur barveža tuvākais palīgs bija Šķilbēnu katoļu
draudzes mācītājs Ludvigs Stagars. Skaidrs, ka ar šī draudzes gana svētību
bandā tika ievilināti desmitiem ticīgo katoļu no tumšiem, atpalikušiem
iedzīvotāju slāņiem. P. Supes bandas sastāvā bija visai daudz bijušo aizsargu
un policistu. Šo raibo kopību Supes štābs sāka dēvēt par "Latvijas
nacionālo partizānu apvienību ". Štābs savā lielummānijā bija izvirzījis
mērķi – gāzt padomju varu un izveidot "neatkarīgu Latviju ". Tiešām,
murgaina ideja – cīnīties pret tautas varu, kas bija atgūta 1940.gadā!
Ir ziņas, ka šīs "apvienības" štābs izdeva
pretpadomju avīzi "Māras Zeme", kā arī uzsaukumus. Kļuva arī zināms,
ka 1945.gada marta sākumā te sapulcināts lielāks skaits šo vilkaču. Notikumu
dalībnieki min aptuvenu skaitu – pieci simti(.').
Bandas apmetnes rajons tika ielenkts kopīgi ar Latvijas
PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka vienībām. Kaujinieki 1945.g. 3.martā (nepareizi! – 2. martā! – D.G.) devās
triecienā pret šo apmetni. Vilkači nepadevās. Uz viņu nometni tika atklāta
mīnmetēju uguns. Ielenkuma loks saslēdza ciešāks, taču ienaidniekam ar
trieciengrupu izdevās to pārraut. Šajā kaujā krita daudzi bandīti. Upuri bija
arī iznīcinātāju un karaspēka vienību rindās (apraksts
beidzas,). "
No teiktā lasītājs jau daudz ko uzzina par Stampaku
kauju. Jāpastāsta tikai par notikuma dalībniekiem un kaujas iznākumu.
Pētera Supes partizānu vienībā, kas skaitliski sasniedza
bataljona apmērus, štāba virsnieki bija Broņislavs Sluckis ("Indulis"),
Antons Circenis ("Aire” „Vārpa"), Vikentijs Vancāns
("Strongovs"), Henriks Vestmanis ("Bārda"), Augusts
Kudroņickis ("Kalējs") un Supes adjutants Vilis Toms
("Kārlēns"). Šī virsnieku kopa 1944.gada 10.decembrī nodibināja
"Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienību" (LNPA) un vairākus mēnešus
vadīja bāzes iekārtošanu Stampakos: apmācīja, sagatavoja, saliedēja,
disciplinēja turpmākajām cīnām 360 vīru un jaunekļu, kas bija labprātīgi
pakļāvušies visām partizānu kara grūtībām un briesmām.
Dzīve Stampaku purva salas 24 bunkuros nebija viegla.
"Meža brāļu" pilsētiņā bija uzbūvēti arī staļļi (30 zirgiem),
pārtikas noliktavas un pat dievnams. Stampakiešu apbruņojumā bija 14 balsta ložmetēji,
ap 20 rokas ložmetēju (arī vācu sistēmas ātršāvēji G-42), mašīnpistoles un gan vācu. gan krievu šautenes. Arī apkārtējās
Stampaku purva salās bija izveidoti ierakumi un sagāzti koki. Vēl tagad šīs
partizānu būvētās bunkuru pilsētiņas vietu tautā dēvē par "Jauno Berlīni".
Padomju iekšlietu un NKVD iestādes uztrauca partizānu
kustības pieaugums Latvijā un jau 1944. gada septembrī tika izdota pavēle par
"pasākumiem cīņā ar pretpadomju nacionalistisko pagrīdi un tās bruņotajām
bandām". LPSR iekšlietu karaspēka uzbrukums LNPA Stampakos sākās
1945.gada 2.marta rīta krēslā, koncentrējot te lielu militāru grupējumu, ko
pastiprināja ar apriņķa NKVD iznīcinātāju bataljonu un miliciju. Partizāni
bija gatavi atvairīt uzbrukumu.
Kauja ar čekistiem turpinājās visu dienu, nodarot
ienaidniekam lielus zaudējumus. Pirmajā uzbrukumā vien krita 30 – 40 NKVD
karavīru, kamēr partizāni zaudēja tikai pāris kritušos un dažus ievainotos.
Pēc pārtraukuma atsākās ienaidnieka mīnmetēju uguns. Tā
iznīcināja vairākus partizānu balsta ložmetējus. Kāda mīna trāpīja zirgu
staļļos, nogalinot sešus zirgus. Sekmīgi darbojās partizānu snaiperi,
likvidējot pretinieka ložmetēju un mīnmetēju apkalpes.
Palīgā ieradās partizānu komandiera Jāzepa Ārmaņa
("Vēveris") vienība, kas gan nebāzējās Stampakos, viņi solidāri
uzbruka ienaidniekam aizmugurē no Kulpenes puses.
Cīnītāji bezbailīgi atvairīja nemitīgos čekistu
uzbrukumus. Staņislavs Ločmelis drosmīgi veda savus vīrus prettriecienā, viņus
atbalstīja vācu tautības partizāns Edgars ar savu "kaulu zāģi". Tika
savākti kritušo pretinieku trofeju ieroči un munīcija. Pēc pirmās dienas kaujām
partizāniem bija 13 kritušo. Cīņu biedri viņus naktī apbedīja.
Lai NKVD regulārā karaspēka pārspēka dēļ izvairītos no
liekiem zaudējumiem, partizāni naktī no 2. uz 3. martu Garsterdeles virzienā
izlauzās no aplenkuma, arī šo kauju gaitā vēlreiz nodarot ienaidniekam lielus
zaudējumus: 80 – 90 kritušo un līdz 200 ievainoto. Stampaku purvā notika viena
no sīvākajām kaujām Latvijas partizānu 5 gadu kara vēsturē.
19 kritušos partizānus (sarkanarmieši izraka arī 13
apbedītos) čekisti izlika Viļakā Žīguru ceļa krustojuma malā. kur viņu
mirstīgās atliekas atradās trīs dienas. Padomju varas pārstāvji sasauca
vietējos iedzīvotājus, lai tie atpazītu kritušos.
…Naktī bija uzsnidzis sniegs, un līķu sejas bija
aizputinātas. Egļavas mežniecības grāmatvede Augustāne ar kabatas lakatiņu
noslaucīja sniegu kārtējam līķim un redzēja, ka tas ir viņas vīrs. Viņu pārņēma
skaudrs un sirdi plosošs žēlums, un viņa uz mirkli sastinga. Bet viņu taču
vēroja turpat stāvošie čekas kalpi. Viņa savaldījās un par zīmi, ka kritušo
nepazīst, noliedzoši grozīja galvu…
Kad naktī no 2. uz 3. martu LNPA partizāni izlauzās
Garsterdeles virzienā, Pēteris Supe ("Cinītis") sapulcināja
cīnītājus, pateicās viņiem par dienestu un sadalīja sīkākās vienībās.
Partizāniem bija ap 30 ragavās iejūgtu zirgu. 7 partizāni zirgos devās uz
Tilžas, Numernes un Ruskulovas mežiem (Kapessilā). Viļakas un Šķilbēnu
partizāni atgriezās savos agrākajos Slotu kalna un Brontu bunkuros.
"Cinītis" ar štāba grupu apmetās Stampaku rezerves zemnīcās -viena
atradās Brūklājos. otra – Garsterdelē.
Ievainotie "meža brāļi" (apmēram 30 vīri) tika
aizvesti pajūgos un izvietoti Numernes un Ruskulovas zemnīcās, kā arī pie
vietējiem iedzīvotājiem. Neviens no viņiem nenokļuva čekas rokās! Tas liecina
kādu mīlestību un pašuzupurēšanos tauta izrādīja saviem cīnītājiem. Vēlāk meža
slēptuvēs mira vairāki ievainotie partizāni.
Stampaku kaujas apraksts
publicēts "Uz ežiņas galvu liku " II grāmatā (red.
R.Berķis).
1945.gadā Abrenes. Valkas, Madonas
un Ludzas apriņķos Pētera Supes virsvadībā darbojās 25 partizānu grupas ar
dažus tūkstošus lielu kopējo "meža brāļu" skaitu. LNPA Prezidijs
(Ziemeļlatvijas partizānu grupu komandieri) 1945.gada nogalē par nopelniem
Latvijas Nacionālo partizānu apvienošanā un cīņas taktikas izstrādē piešķīra
Pēterim Supem Latviešu Partizānu Armijas pulkveža dienesta pakāpi.
Ziemeļlatvijas partizānu komandieris Pēteris Supe
("Cinītis") un štāba priekšnieks Henriks Kuzmans
("Tērauds"."Auseklis") tika nodevīgi nošauti 1946.gada 1
.aprīlī Gulbenes
rajona
Jaungulbenes " Daukstēs" – "Jaunzemju" (bijušā Latvijas
armijas pulkvežleitnanta Otto Kluča brāļa) mājās. Šāvējs bija čekas iesūtītais
slepkava Jānis Klimkāns – odioza personība, visredzamākais un nekaunīgākais
NKVD spiegs un latviešu partizānu nodevējs pēckara laikā.
Jānis Klimkāns ("Kāls"."Pāvels"."Dubins")
ir dzimis 1921.gadā daudzbērnu ģimenē Līvānu pagastā. Mācījies Rīgā angļu
vidusskolā, beidzis Raiņa vidusskolu, strādājis dažādus darbus. Izvairījies no
iesaukuma leģionā, arī sarkanarmijā. Kad vēlāk tomēr tiek iesaukts, – dezertē.
Slēpjas tēva mājās un Vanagu draudzes mācītāja Antona Juhņēviča partizānu
grupā. Piedalījies Dienvidlatgales partizānu kopas saietā. Pats piesakās
Daugavpils čekā. LPSR čekas priekšnieks Avdjukēvičs viņu labi
"izskolo" un iefiltrē partizānu vienībās. Izceļas ar sevišķu
nežēlību, jo bez Pētera Supes un Henrika Kuzmana nošāva vairākus citus gulošus
partizānus. Čeka "sekmīgi" turpina Klimkāna skološanu – pastiprināti
mācot angļu valodu. Pēc tam Klimkāns kā padomju spiegs nokļūst Londonā, bet
tur 8 mēnešu laikā "Intelligence service" (angļu izlūku dienests)
viņu pilnīgi atmasko (arī pats atzīstas), atved ar torpēdlaivu pie Latvijas
krastiem un izmet Kurzemē. Čeka atmaskoto spiegu vairs nevar izmantot. Viņš
dodas uz Preiļu rajonu, lai strādātu par skolotāju. Te drīz vien kļūst skaidrs,
ka neviens Latgalē viņam nodevību nepiedos. Viņš maina darba vietu, strādā par
skolotāju Kandavā, Kurzemē. Strauji progresē liktenīgā slimība – klejojumos pa
Eiropu iemantotais vēzis, ar ko viņš 60-tos gados arī mirst.
2. LIEPNAS KAUJA
Liepnas pagasts atrodas Latvijas galējos ziemeļaustrumos.
Jau 1944.gadā šeit izveidojās spēcīga "meža brāļu" vienība Alfrēda
Brica ("Straubergs") vadībā. 1944./45. gada ziemā daļa grupas (12
vīri) dzīvoja Kupča mājā "Judiņos". Iestājoties atkusnim, viņi pārcēlās
uz mežu, kur Kupravas masīva otrajā kvartālu rindā smilšainā nogāzē Andris un
Pēteris Bindri bija ierīkojuši divas zemnīcas un ierakumus. Vienībā ieradās
Jānis Arvīds Ozols, kurš pārņēma grupas vadību. Kara laikā Ozols bija
sarkanais partizāns un kopā ar Vili Samsonu bāzējās Žīguru mežniecības Āpšu
kalnā. Viņš nonāca konfliktā ar padomju varu. Būdams Latvijas patriots, aizgāja
mežā un pievienojās Alfrēda Brica "meža brāļiem".
Partizānu grupu, kas mitinājās bunkuros, nodevības dēļ
1945.gada aprīlī ielenca liela NKVD īpašā karaspēka vienība. Čekisti
automašīnās pa Kupravas-Liepnas ceļu jau naktī piebrauca Strautiem un izvērsās
uzbrukuma ķēdē. Sākās nežēlīga, nevienlīdzīga kauja, jo partizāni nepadevās,
bet cīnījās līdz pēdējai patronai. Kauja turpinājās apmēram trīs stundas. Krita
komandieris Jānis Ozols, partizāni Jānis un Arvīds Pugeji, trīs Bindri – brāļi
Pēteris un Andris un viņu reti skaistā māsa Lūcija. Līdz pēdējai iespējai ar
automātu rokās varonīgi cīnījās Velta Rižija un Anastasija Keiša. Jādomā, ka
pēdējie ievainotie partizāni nošāvās paši, jo no 14 cīnītājiem neviens dzīvs
nepalika.
Nav ziņu, cik kritušo bija NKVD karotāju vidū. Jādomā, ka
vismaz divreiz vairāk, jo kritušie karavīri tikuši aizvesti vairākās
automašīnās. Kritušo partizānu mirstīgās atliekas līdz pat šodienai vēl atrodas
divās pirmapglabājumu vietās. – viņi nav pārapbedīti.
Sarkano partizānu vadītājs, vēlākais vēsturnieks –
akadēmiķis Vilis Samsons, kurš savus partizānus, krievu karotājus Latvijā,
"atnesa uz sarkanarmiešu durkļiem"(skat. V.Samsons . "No Lovates līdz Zilupei")
gan ne ar vienu vārdu nepiemin šos 14 Latvijas patriotus, kas krita,
cīnoties par Latvijas neatkarību, turpat vai viņa (Samsona) dzimto tēva māju
durvju priekšā…
3.
MĀLUPES PAGASTNAMA IEŅEMŠANA
Mālupe ir apdzīvota vieta Pededzes krastā pie Liepnas
ceļa 16 km no Alūksnes. Tās apkārtnē darbojās desmit "meža brāļu"
kopas komandiera Jāņa Bitāna ("Vanags") vadībā. Viņi kopā ar Jāņa
Liepača ("Skujiņš") divdesmit partizāniem (Liepacis – bijušais
Artilērijas pulka kapteinis no Vīksnas pagasta) un pieciem P.Supes štāba grupas
vīriem 1945.gada 15.maija rītā uzbruka Mālupes pagasta izpildu komitejai un
doktorātam.
Pārsteigtie miliči un iznīcinātāji atšaudīdamies atkāpās
uz Alūksnes pusi. Partizāni apstaigāja mālupiešu mājas, sasauca ciema
iedzīvotājus, kādus 40 – 50 cilvēkus, uz 15.maija svinīgo sapulci. Viņi
apstādināja pa Alūksnes-Liepnas lielceļu braucošos ļaudis un uzvilka mastā sarkanbaltsarkano karogu. Kapteinis
Liepacis uzrunāja sapulcējušos. Mālupieši nodziedāja "Dievs, svētī
Latviju!" Sievietes raudāja.
Uzvilktā karoga kātam "meža brāli" piesēja vācu
uzbrukuma rokas granātu (bez detonatora). Tikai otrā dienā no Alūksnes
atbrauca iekšlietu karaspēka. Iznīcinātāji ilgi nopūlējās, iekams sašāva karoga
kātu.
4.
BĒRZPILS CIEMA IEŅEMŠANA
Bērzpils atrodas 40 km no Balviem rajona dienvidrietumu
daļā pie Gulbenes – Rēzekne ceļa. Te ir krejotava. sakaru nodaļa. 3 veikali,
klubs un vidusskola (ziņas – no LPSR Mazās enciklopēdijas).
Bērzpils iedzīvotāji paziņoja netālajai Domenika
Baranovska ("Dadzis") "meža brāļu" vienībai, ka ciemā
ieradusies Balvai NKVD iznīcinātāju grupa un terorizē vietējos iedzīvotājus.
D.Baranovskis aizsūtīja izlūkus sava vietnieka D.Škapara
vadībā pie Henrika Vestmaņa ("Bārda") un Augusta Kudrenicka
("Kalējs") partizānu vienībām Tilžas apkārtnē, lai vienotos par
uzbrukumu Bērzpilij. Abi "meža brāļu" komandieri atsaucās
aicinājumam. Apvienotās partizānu grupas (ap 100 vīru) 1945.gada 25.maija rītā
uzbruka Bērzpils padomju iestādēm un tās ieņēma. Aktīvi cīnītāji uzbrukumā bija
Balodis, Bērtulis, Kaktiņš, Stepāns, Kaļva un citi.
40 gadus vēlāk, 1985.gada 25. aprīlī Balvu rajona
laikrakstā "Vaduguns" J.Koliņš šo notikumu apraksta šādi: "Te
apmēram desmit iznīcinātāju bataljona cīnītāju stājās pretī – pēc viņu atmiņām
– pāris simtiem bruņotu bandītu. Bandīti nodedzināja pagasta izpildkomitejas
ēku, izlaupīja sakaru nodaļu un veikalu."
25.maija vakarpusē "meža brāļi" Bērzpili
atstāja.
Diemžēl par šajā operācijā kritušajiem ziņu nav. Vietējās
varas iestādes un komunistu līdzskrējēji bijuši tā nobiedēti, ka skaudri lūguši
augstākstāvošos apriņķa vadītājus nekādas represijas pret vietējiem
iedzīvotājiem nepielietot.
5. TILŽAS CIEMATA IEŅEMŠANA
Tilža atrodas 38 km dienvidos no Balviem, 30 km no
Kārsavas: Rugāju – Kārsavas un Bērzpils – Baltinavas ceļu krustojumā. Ciematā
ir 929 iedzīvotāji, darbojas ēdnīca, 4 veikali, sakaru nodaļa, skola,
slimnīca, pienotava un mežniecība (no LPSR Mazā enciklopēdija).
Pēc Bērzpils kaujas Balvu čekisti kļuva uzmanīgi un
kapteiņa Nikolaja Beloborodova vadībā sāka "iztaustīt" Runcenes un
Tilžas apkārtni, arestējot 11 partizānu piederīgos un atbalstītājus.
1945.gadā Grīvas meža masīvā netālu no Tilžas ciema
bāzējās ievērojami LNPA spēki -A.Kudrenicka, H.Vestmaņa un A.Roskoša grupas –
kopā 72 "meža brāļi", kuru apbruņojumā bija galvenokārt automātiskie
ieroči, arī vairākas tanku dūres un vācu liesmu metējs.
3.jūlijā pie Robežnieku mājām sadarbībā ar Bērzpils –
Rugāju partizānu vienībām tika izstrādāts uzbrukuma plāns Tilžas pagasta centra
iestādēm, lai atbrīvot apcietinātos patriotus.
Vispirms izsūtīja divus izlūkus (Augustu Kudrenicki un
Jāni Barkovski) pie partizānu atbalstītāja aptiekāra Pētera Novika ievākt ziņas
par stāvokli Tilžā. Izlūki atgriezās un ziņoja, ka ciematā atrodas vairāk nekā
30 iznīcinātāju un desmit drošības dienesta kareivju ar virsniekiem. Tātad
kopā 50 vīru. Ieslodzītos vienlaicīgi apsargājot trīs iznīcinātāji. Arestētie
tilženieši tiekot nepārtraukti pratināti un sisti. Pēc apspriedes partizānu
vienību komandieri pieņēma lēmumu naktī uzbrukt Tilžai. "Meža brāļi"
iepriekš pārgrieza visas no Tilžas izejošās telefona sakaru līnijas: uz
Kārsavu. Bērzpili. Rugājiem un Baltinavu. (3.attēls: Latgales partizāni).
Līdzko satumsa, pusnaktī no 5. uz 6.jūliju. Augusta
Kudrenicka un Andreja Roskoša partizāni virzījās no Kapessila puses, bet Jāņa
Voita un Donata Malnača Bērzpils "meža
brāļi"
ieņēma izejas pozīcijas Kārsavas – Rugāju ceļu krustojumā. Roskoša grupas
uzdevums bija atbrīvot apcietinātos. Kudrenicka grupa ielenca izpildkomiteju,
iemetot tajā rokas granātas. No mājas bēgošos krievu zaldātus apšaudīja ar
automātiskajiem ieročiem.
Bērzpils un Rugāju partizāni Jāņa Voita un Donata Malnača
vadībā uzbruka iznīcinātājiem patērētāju biedrības mājas apkaimē. Tika laists
darbā liesmu metējs, kurš aizdedzināja vairākas mājas. Šai kaujā krita 6
iznīcinātāji un 3 čekas kareivji. Vēlāk noskaidrojās, ka tikuši ievainoti 14
varas orgānu pārstāvji. "Meža brāļiem" bija viens kritušais – Morozs
un divi viegli ievainotie.
Uzbrukuma tika atbrīvoti čekistu 11 ieslodzītie: Helēna
Roskoša, Anna un Anastasija Barkovskas, Milda Ozoliņa, Pāvels Grīns, Pugaču
ģimene un citi.
Tilžas kaujā uzvarēja partizāni. 1945.gadā vairumā kauju
Ziemeļlatvijā uzvarēja partizāni – galvenokārt tāpēc, ka viņus vadīja Latvijas
Armijas bijušie profesionālie virsnieki.
1948.gada 2. septembrī Augusta Kudrenicka partizānu grupa
no slēpņa uzbruka čekistu un miliču kolonnai Krišjāņu apkārtnē, iznīcinot NKVD
kapteini Nikolaju Beloborodovu, vairākus virsniekus, kareivjus un
iznīcinātājus. Tika ievainots VK(b)P apriņķa komitejas sekretārs Ušarovskis.
Partizāniem zaudējumu nebija.
A.Kudrenickis
krita 1949.gada 7.aprīlī. bet grupas partizāni darbojās līdz 1950.gadam.
6. SADURSME PIE VANAGU
BAZNĪCAS
Tā notika 1945.gada 28.janvārī un ir nozīmīga kā pirmā
Latvijas pretošanās kustības dalībnieku kauja ar ieročiem rokās pret padomju
varu pēc valsts otrreizējās okupācijas.
Daži Aglonas garīgā semināra audzēkņi: Pēteris Onckuls,
Jānis Voitiņš, Pēteris Vaivods 1944.gadā apmetās pie Daugavpils apriņķa Vanagu
draudzē dzīvojošā mācītāja A. Juhņēviča No bijušajiem leģionāriem un sarkanās
armijas dezertieriem Vanagos izveidojās 30 cilvēku liela pretošanās kustības grupa.
8 cilvēki uzturējās Vanagu baznīcā, pārējie atradās četros labi iekārtotos
bunkuros "Rubeņkalna" bāzē Velna purvā. 1945.g. 24.augustā
nodibinājās Latvijas Tēvijas Sargu un Partizānu apvienība (LTSpA), par kuras
priekšsēdi ievēlēja Vanagu iecirkņa prāvestu Antonu Juhņēviču. Diemžēl par
jaunatnes sekcijas vadītāju tika iecelts Jānis Klimkāns.
Pienāca ziņa, ka Daugavpils čekisti grib apcietināt prāvestu
A. Juhņēviču. Draudzes mājā palikusī 8 vīru grupa ieslēdzās baznīcā. Ieradusies
NKVD karavīru un iznīcinātāju vienība ielenca baznīcu. Kamēr daži pagrīdnieki
imitēja izlaušanos pa baznīcas durvīm, Juhņēvičs izlēca pa ģērbkambara mazajām
durvīm un steidzās uz Velna purvu pie "meža brāļiem". Partizāni,
sasēdušies ragavās, atbrauca pie Vanagu baznīcas, izvērsās kaujai un uzbruka,
šaudami uz aplencējiem. Čekisti ar zaudējumiem atkāpās. Apšaudes laikā viens
no partizāniem tika ievainots. Pēc kara cīnītāji un izglābtie atgriezās
"meža brāļu" bāzē Velna purvā. Šī veiksmīgā kauja pacēla partizānu
drosmi un pašapziņu.
Taču A. Juhņēvičam radās arvien lielākas šaubas par angļu
un amerikāņu politisko un militāro palīdzību Baltijas atbrīvošanā. 1945.gada
rudenī Padomju Latvijas valdība izsludināja amnestiju un aicināja mežabrāļus
pieteikties un nodot ieročus. Arī prāvests A. Juhņēvičs no visas sirds vēlējās
vienreiz izbeigt šo savstarpējo slaktiņu, kas faktiski neko labu nedeva, tikai
iznīcināja latviešu tautas dzīvo spēku. 1945.gada rudenī A. Juhņēvičs satikās
ar Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāru A.Eglīti uz Rīgas – Daugavpils
šosejas. Tika parakstīts nolīgums, kurā Juhņēvičs ar partizāniem apsolījās
legalizēties. Par to viņam tika garantēta drošība un brīvība. Taču solījumu
izpilde nekad neietilpa krievu okupantu plānos. 1946.gada 27. janvārī A.Juhņēviču
Rīgā apcietināja, bet 14.novembrī viņu, Valēriju Munduri ("Marta
Skuja") un Imantu Zelčānu ("Zeltiņš") notiesāja uz nāvi.
Spriedumu izpildīja 1947. gada februārī Rīgas centrālcietumā. Nekādi nolīgumi
ar čeku neglāba pagrīdniekus: padomju vara pretiniekus vienkārši iznīcināja.
7. PELĒČU KAUJA
Šī kauja notika 1946.gada 6.septembrī Daugavpils apriņķa
Aizkalnes pagastā (No iesaukuma krievu armijā dezertējušais Jānis Pīmens šinī
pagastā nelegāli nodzīvoja 50 gadus).
1945.gadā mežsarga Oborūna apgaitā Pelēču sila zemnīcā
mitinājās 30 "meža brāļi", ko komandēja dzelzskrusta kavalieris
Andris Anspoks. Vienībai bija labi sakari ar A. Juhņēviča "Latvijas Tēvijas
Sargu Apvienību" un ar Vārkavas un Preiļu pagasta partizāniem.
Brīvības cīnītāju aktivitātes nepalika bez varas iestāžu
pretdarbības. Daugavpils apriņķa čekisti un Preiļu iznīcinātāju bataljons
1946.gada 6.septembrī agrā rīta stundā uzsāka operāciju pret Pelēču bāzes
partizāniem. Bāzē atradās 26 vīri. Nikodēms Cakuls un Babris dežūrēja sardzes
postenī. Cakuls bija vai nu iesnaudies, vai pievērsies pistoles remontam.
Piezagušies
čekisti viņu nodūra. Babris aizbēga bez šāviena. Aplencējiem pavērās brīvs
ceļš uz bunkuru. Tobrīd pazemes mītnē atradās komandieris Andris Anspoks,
Pastors, Staņislavs Pudžs, trīs brāļi Ruči, Mazurs, Strods, Lazdāns un citi –
pavisam 24 partizāni. Viņu ieroči, to skaitā arī rokas ložmetējs, bija pakārti
siksnās virs garas kārts. Sākoties uzbrukumam, vīri cits citam traucēja paņemt
ieroci. Čekistu uzbrukumu vairs nevarēja atsist, un aplenkto stāvoklis kļuva
bezcerīgs. Kauja bija īsa un nežēlīga. Kaujā krita 7 partizāni. 8 sagūstīja,
bet 9 izdevās izlauzties. Vienu no izbēgušajiem brāļiem Ručiem smagi ievainoja
vēderā. Otrā dienā viņš nošāvās. Arī uzbrucēju vidū bija kritušie, bet par
uzbrucēju zaudējumiem precīzu ziņu nav. Čekisti lika sagūstītajiem partizāniem
nogulties uz zemes. Daugavpils NKVD majors Titovs ar rokā esošo vācu mašīnpistoli
"šturmgevēr" iesita katram gūsteknim pa galvu. "Meža
brāļus" ar asiņojošām galvām sameta automašīnā un aizveda uz Daugavpils
cietumu.
Partizānu komandieri A. Anspoku čekisti ielenca Preiļu
pagasta "Mūrniekos". Kad visas patronas bija izlietotas, viņš
nošāvās.
8. KAUJAS AUGŠZEMGALĒ:
RUBENĒ, DUNAVĀ. DVIETĒ
Pretošanās kustībai Latvijas teritorijā tika izplānoti un
ar tālejošu perspektīvi dibināti vairāki partizānu kustības štābi. Kurzemē bija
paredzēts mobilizēt un izvērst kaujas darbībai 1. Kurzemes partizānu divīziju.
Ilūkstes, Jēkabpils un Daugavpils apriņķī – 2. Latgales partizānu divīziju,
ziemeļaustrumos – 3. partizānu divīziju.
Tā izveidojās arī 300 vīrus lielais Ilūkstes partizānu
pulks. To vadīja pieredzējušais Latvijas armijas virsnieks Staņislavs Urbāns
("Melnā bārda"). (4. attēls).
Šis pulks iekļāvās 2. Latgales partizānu divīzijas
sastāvā. Pulka vīri Dvietes mežā nodeva svinīgo zvērestu. Ap 200 vīrišķīgi
"meža brāļi" nostājās 2 rindās. Aleksandrs Žaimonts stāvēja cīnītāju
ierindas priekšgalā ar sarkanbaltsarkano karogu rokās. Jānis Baltmanis lasīja
zvēresta tekstu. Pēc tam vīri šo dokumentu parakstīja.
Rubenes
pagastā notika vesela virkne vietēja rakstura kauju.
1945. gada 15. jūnijā čekas izveidotā iznīcinātāju grupa
pilnvarotā Sarkovska vadībā kopīgi ar Dvietes NKVD vadītāju Aņisimovu.
milicijas pilnvaroto Pučku un iznīcinātāju vada komandieri Popovu devās ielenkt
un iznīcināt "meža brāļus" Ružu salā. Atgriežoties no operācijas,
viņus pie Jadvigovas ceļa pagrieziena sagaidīja partizānu slēpnis. Īsajā, bet
sīvajā kaujā krita 9 operācijas dalībnieki, turklāt visi tie trīs čekisti, kas
vadīja šo operāciju. Sagūstīja iznīcinātāju Golovecki. Partizāniem zaudējumu
nebija.
1945.gada 1. un 2. jūlijā pie Rubenes pagasta
"Ataugu" mājām notika Dunavas kauja. Eduarda Plakana vadītie 16
"meža brāļi" ieņēma pozīcijas mežā starp Dunavas kapiem un "Prūsānu"
mājām. Kad uz ceļa parādījās čekistu automašīnas, partizānu ieroču uguns
automašīnas apstādināja. Priekšā braucošā vieglā automašīna apgāzās un
aizdegās. Īsā kaujā "meža brāļi" iznīcināja čekistu nodaļu un pievāca
trofeju ieročus. Krita 2 NKVD virsnieki un 1 milicis. Pēc tam ar divām kravas
mašīnām piebraukušie NKVD karavīri ielenca partizānus. Krita 8 partizāni:
Buka, Bernāns, Klīmanis, Abarons, Timšāns, brāļi Plakaņi un Dilāns. Nogalinātos
"meža brāļus" aizveda pie Rubenes pagasta nama un sadedzināja.
Viens no šī riebīgā pasākuma organizētajiem bija Dunavas
komunists Leitāns. kurš vēlāk krita partizānu atriebes akcijā.
1945. gada 23. un 24. oktobrī Dunavas un Dvietes
"meža brāļi" O. Sudrabiņa vadībā
uzsāka
kauju ar lielākiem pretinieka spēkiem Bebrenes mežā. P. Juhņēvičs prasmīgi
rīkojās ar rokas ložmetēju un piespieda ienaidnieku atkāpties. Dzirdot
šaušanu, partizāniem palīgā atsteidzās Staņislava Urbāna 35 vīri. Kauja ilga 2
dienas. Partizāniem sāka aptrūkt munīcijas. Krita 3 "meža brāļi",
vairākus ievainoja. Pretiniekam bija daudz kritušu iznīcinātāju.
1945.gada augustā Ilūkstes pulka 30 partizāni uzbruka
Dvietes pagasta mājai. Krita 2 milicijas darbinieki. Partizāni ieguva 10
šautenes un 1 automātu.
1946.gada 4.septembrī čekistu grupa Vasiļonoka vadībā
devās uz Elkšņu pagastu. Šiem 30 karakalpiem panākumu nebija. Cīņā ar
"meža brāļiem" krita NKVD majors Sagalovičs. Partizāni atkāpās bez
zaudējumiem.
1949.gada februāri Arvīda Siliņa "meža brāļu"
grupa ieņēma Rožkalnu ciema padomi. Siliņa vīri šeit visu dienu kurināja krāsni
ar dažādiem padomju dokumentiem. Ievainotos partizānus ārstēja Dunavas
ambulances feldšeris Jānis Vaskinovičs un Eduards Dubkevičs.
Partizānu komandiera Jāzepa Friča vienība prasmīgi veica
atentātu pret Ilūkstes apriņķa NKVD majoru Buņinu nu un Rubenes pagasta
partorgu Leitlandu, kas bija kopā ar kādu čekas virsnieku un viņa šoferi. Šī
vienība apstādināja Jēkabpils – Aknīstes vilcienu un rekvizēja pasta vagonu.
Jēkabpils apriņķa Dignājas pagasta "Kalna
Dūneniekos" Arvīds Briedis nodzīvoja mežā nelegāli no 1944.gada līdz
1964.gadam.- 20 gadus. Arī tas Ginesa grāmatas cienīgs rekords!
Bez minētajām kaujām apvidū notika vēl vismaz 15
sadursmes. – tās turpinājās līdz pat 1952.gadam.
9. GOSTIŅU IEŅEMŠANA
Gostiņi (agrāk Glāzmanka, Trentelberģis) – Pļaviņu
pilsētas austrumu daļa Aiviekstes labajā krastā pie ietekas Daugavā. 1933.gadā
Gostiņiem piešķīra pilsētas tiesības, bet 1956.gadā tos iekļāva Pļaviņu
pilsētas sastāvā (LPSR Mazā enciklopēdija).
Krustpils apkārtnē – Krustpils, Aiviekstes, Medņu,
Mētrienas un Kalsnavas pagastos darbojās 23 vīru liela Riharda Pārupa "meža
brāļu" vienība. Pārups cīņu biedru atmiņās palicis kā leģendāra personība:
stalts liela auguma vīrs, enerģisks rīcībā un noteikts uzskatos.
1945.gada 14.oktobrī Aiviekstes pagasta aktīva sanāksmes
laikā Pārupa partizāni ieņēma pagasta namu. Operācijas rezultātā bija viens
kritušais un 5 ievainotie. Partizāniem zaudējumu nebija
1946. gada janvārī Riharda Pārupa "meža brāļi"
organizēja Gostiņu ieņemšanu. Kuplāka dalībnieku skaita dēļ piedalījās arī
vecāko klašu skolnieku pagrīdes grupas "Dzirkstelīte". Uzbrukums
pilsētai sākās desmitos vakarā. Partizāni ieņēma pilsētu un arī izpildkomiteju,
kur bija cilvēku izsūtīšanai sagatavotie saraksti. "Meža brāļi" šos
dokumentus iznīcināja. Ieguva rakstāmmašīnu. Upuru nebija
Drīz pēc tam Rihards Pārups ar Albertu Ķikauku.
izmantodams ziņas, ko sniedza Rasma Zīlāne. kas strādāja kara komisariātā,
veica ļoti pārdrošu atentātu. Abi partizāni, paslēpuši automātus zem mēteļiem,
rītā, kad kara komisija pieņēma rekrūšus, iespraucās telpā. Ieraudzījuši
istabā okupantu virsnieku grupu, viņi izšāva uz tiem divas garas automātu
kārtas. Tikai viens no virsniekiem, paslēpies aiz krāsns, palika dzīvs.
Riharda Pārupa grupu likvidēja tikai izmantojot par čekas
aģentu savervētā Jāņa Klimkāna ("Pāvels") nodevību. Tieši viņš apšāva
daļu Pārupa grupas aizmigušo partizānu.
10. DRUSTU KAUJA
Cīņā pret "meža brāļiem" Drustu apkārtnē
čekisti iesaistīja Latvijas brīvvalsts bijušās amatpersonas: policistu Karelu,
Jaunpiebalgas policistu Cilinski un Vecpiebalgas policistu Kleinšmitu. Čekisti
viņus piespieda doties mežā, lai izsekotu savus kādreizējos cīņu biedrus.
Šīs nodevības dēļ tika sagrauta Drustu nacionālo
partizānu grupa, kas mitinājās siena šķūnī pie Juvera ezera. Čekisti ielenca
šķūni un nošāva 6 partizānus. – starp tiem Kramu, Smaliķi, Damrozi, Kerseli un vēl divus no Jaunpiebalgas. Izglābās
četri.
Par
kaujā kritušajiem NKVD speciālo vienību kareivjiem ziņu nav.
Pēc Pētera Supes ("Cinītis") nāves no 1946. gada
26. marta partizānu pretošanās vienības vadīja viņa vietnieks – LNPA štāba
priekšnieks Aloizs Antons Circenis ("Aire'',”Vārpa"). Viņš 1947.gada
jūnijā krita Gatartas pagastā sadursmē ar čekistiem pie "Kaimiņu"
mājām.
11. "Č1GĀNKALNA"
KAUJA RŪJIENAS APKAIMĒ
1949. gada 30. aprīlī vairākas NKVD karavīru automašīnas
uz Valmieras un Valkas apriņķu robežas ielenca 4 partizānus, kas mitinājās
šķūnī Ēveles un Rencēnu pagastu pierobežā. Nodevēji bija precīzi uzrādījuši šo
"meža brāļu" atrašanās vietu.
NKVD speciālo uzdevumu vienības uzbrukums sākās rīta
mijkrēslī. Spēcīga partizānu pretuguns atsita uzbrukumu. Uzbrucējiem bija daudz
ievainoto. Tos aizveda uz Ēveles ambulanci. "Čigānkalnā" turpinājās
reta apšaudīšanās. Tad iestājas klusums. Partizāni bija pilnīgi ielenkti.
Čekisti uzaicināja viņus padoties, bet pretī saņēma ložu spietus. Saule pakāpās
debesīs jau pāri pusdienai. Ložmetēji sēja krustuguni. Mīnmetēja lādiņi kapāja
pļavu. Kāda lādiņa eksplozija aizdedzināja siena šķūni. Sākās atkārtots čekistu
uzbrukums. Bet, kas tad tas? Apkārtni satricināja spēcīgi artilērijas lādiņu
grāvieni! Augšā uzšāvās koki un zemes stabi. Partizāni pie kokiem bija
piesējuši smago lielgabalu lādiņus, un tie tika iedarbināti, pieslēdzot tiem
akumulatoru baterijas strāvu. Krita daudzi uzbrucēji. Viņu uzbrukums aprāvās.
Taču, kad aizdegās šķūnis, tās bija kaujas beigas! Šeit, "Cigānkalnā"
uz Dzimtenes altāra savas dzīvības upurēja četri bezbailīgi partizāni. Viņu
vārdi ir:
1.
Bernhards Zariņš.
2.
Paulis Pommers.
3.
Jānis Skujiņš.
4.
Edgars Spalviņš.
Bet Rūjienas kultūras namā tika novietoti arī 5 zārki,
kuros gulēja kritušie vispasaules revolūcijas krievu izcelsmes karakalpi, divi
no viņiem bija NKVD virsnieki…
Tikpat daudz "Čigānkalnā" kritušo NKVD
iznīcinātāju apbedīja vietējos kapos. Četri latviešu patrioti uz mūžiem liedza
tiem iespēju pakļaut mūsu ļaudis tai krievu iedibinātai kārtībai, kuru Rūjienā
atbalstīja vienīgi daži vietējie kangari – izmeklētāji Balodis un Zariņš.
12. KAUJA IGAUNIJAS
PIEROBEŽĀ
1946.gada 26.jūnijā pulksten divos četras smagās
automašīnas ar NKVD karavīriem pilnā apbruņojumā un viena vieglā mašīna ar
virsniekiem un nodevēju Jēkabu Dreimani apstājās Rūjienas apkaimē netālu no Īdus
– Rūķu ceļa Igaunijas pierobežā – labu gabalu no "meža brāļu"
apmetnēm. Speciālo uzdevumu vienības karavīri izvērsās un aplenca diendusā
gulošus 16 partizānus. Arī viņu sargs bija iesnaudies. Čekas virsnieks iemeta
rokas granātu gulošo partizānu aplī. Granāta nesprāga. Sākās šaušana. Kārli
Grīnbergu. kurš bēga uz Igaunijas pusi, čekisti sagūstīja. Pārējie vai nu
izmuka vai tika nošauti. Cik tādu bija, ziņu nav.
Pēc
šī notikuma netīkams iespaids izveidojās par mežsargu E.Vīķi.
Čekisti arestēja ari Rūjienas pasta darbinieci Martu
Grīnvaldi un notiesāja pēc PSRS Kriminālkodeksa 58-la panta "par valsts
telefona aparāta izmantošanu ienaidnieka labā"
13. KABILES IEŅEMŠANA
Kabile ir apdzīvota vieta 28 km no Kuldīgas, 16 km no
Sabiles pie Tukuma-Kuldīgas ceļa. Kabilē ir 180 iedzīvotāji (1967). Darbojas
ambulance, aptieka, sakaru nodaļa, ir pagasta nams un 14 ha liels parks (LPSR
Mazā enciklopēdija).
Kabiles apkārtnē darbojās Friča Kārkliņa partizānu grupa,
kuras dalībnieku Rūdolfu Eglīti 1945.gada 21.decembrī aizturēja milicija.
"Meža brāļi" nolēma apcietināto atbrīvot. Izlūki ziņoja, ka Kabilē
atrodas 25 bruņoti miliči un iznīcinātāji. Partizāniem bija 20 vīru. Vajadzēja
rēķināties ar nopietnu ienaidnieka pretošanos, bet tas neatturēja partizānus
sākt uzbrukumu. 1945.gada 24.decembri F.Kārkliņš sadalīja partizānus 3 sīkākās
vienībās: Daukša vadītā grupa pārgrieza telefona līnijas un ieņēma izejas pozīcijas
uz Kabiles – Kuldīgas ceļa. Pētersona grupa izvirzījās uz Kabiles – Vānes ceļa,
vienības komandiera Kārkliņa vīri sapulcējās Kabiles parkā.
Ziemassvētkos. 24. decembra rītā pulksten 8.00 partizānu
izšautā raķete vēstīja par uzbrukuma sākumu (trešā Ziemassvētku kauja).
"Meža brāļi" uzbruka pagastmājai. No tās tika
raidītas spēcīgas ložmetēja kārtas. Izvērsās kauja. Atklājot spēcīgu uguni,
partizāniem izdevās ieņemt milicijas ēku. Ēvalda Pakula vīri ielauzās milicijas
telpās caur logiem, izgāzdami tos ar visiem rāmjiem. Nostādījuši miličus pie
sienām ar paceltām rokām un izplestām kājām, partizāni devās otrā stāvā, kur
bija sabēguši milicijas palīgi – iznīcinātāji. Tos varēja viegli iznīcināt,
māju nodedzināt. Tur pat dzīvoja partizānu atbalstītājs – pagasta rakstvedis.
Partizāni atbrīvoja ieslodzītos.
Viņu vidū Rūdolfa Eglīša vairs nebija. Viņš bija pārvests uz Kuldīgu.
Kaujā partizāni iznīcināja NKVD vada komandieri Liepiņu,
Znotiņu un vēl 2 čekistus. Ieguva trofejas: 2 ložmetējus, vairākus automātus,
radio uztvērēju un 3 rakstāmmašīnas. Partizāniem bija 3 kritušie. Virs Kabiles
tika uzvilkts Latvijas nacionālais karogs. Partizāni Kabilē bija līdz pulksten
16.00.
Pēc stundas Kabilē ieradās ap 300 čekas karavīru ar
automātiem, lielgabalu un vairākiem mīnmetējiem. Bet partizāni jau bija
aizgājuši. "Meža brāļu" drosmīgais uzbrukums Kabilei nobiedēja
daudzus iznīcinātājus, kas drīz pēc tam no NKVD bataljona izstājās.
Pēc dažām dienām – 27.decembri kaujā ar čekistiem krita
seši "meža brāļi" un l. Kurzemes partizānu divīzijas komandieris
Legzdiņš.
14.
RENDAS KAUJA
Cik zināms, tā norisinājās 1946.gada l. janvārī starp
Kabili un Rendu pie "Apūznieku" mājām. Grupas komandieris Fricis
Kārkliņš un B.Ozoliņš aizbrauca pēc siena "meža brāļu" zirgiem uz
Jauno gadu. Par komandieri savā vietā viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Partizānu
izlūki ziņoja Pakulim. ka zemnīcām tuvojas krievu karavīri. Pakulis pret
karavīriem izsūtīja partizānu nodaļu ar rokas ložmetēju, lai dotu triecienu
ienaidnieka flangam. Komandierim tolaik bija 25 labi bruņoti vīri. Bruņojumā
bija 3 ložmetēji. 4 triecienšautenes un 15 mašīnpistoles. Vajadzēja noturēties
līdz tumsai, lai varētu izvest bunkurā gulošo ievainoto partizānu Artūru
Dišleru. Kauja ieilga. "Meža brāļi" sīvi pretojās, nodarot
ienaidniekam lielus zaudējumus. No viņu rīcībā esošā 4000 patronu krājuma
kaujā izlietoja pusi. Pretinieka lodes izdzēsa 3 partizānu- Šmita, Kristolda un
Moskvītera dzīvības. Čekas karotāji pirms uzbrukuma bija krietni stiprinājušies
ar degvīnu, tādēļ uzvedās bļaustīgi un nepiesardzīgi. Vietējo māju iedzīvotāji
zināja stāstīt, ka viss sniegs ap šķūni, kur gulējuši kritušie uti ievainotie
čekisti, bijis sarkans no asinīm. Domā, ka te kritušo un ievainoto NKVD
karotāju skaits bijis vismaz 50.
"Meža
brāļi" noturējās līdz tumsai, paņēma ievainoto biedru un atstāja apmetni. Viņi
atgriezās pēc nedēļas: apglabāja kritušos, savāca paslēptas mantas, aizgāja uz
jaunām mītnēm. Partizāni par komandieri izvirzīja Ēvaldu Pakuli, kura grupā
1946.gada jūnijā jau cīnījās 40 partizāni. "Meža brāļus" apbruņoja
Ozols un Alberts Daukšs, sagādājot Kandavas stacijas apkaimē 3 ložmetējus. 4
kastes ar rokas granātām, 110 triecienšauteņu aptveres, 2500 patronas un
ieroču rezerves daļas.
Puzes – Piltenes "meža brāļi" darbojās samērā
piesardzīgi. Būdami diezgan ievērojamā skaitā, viņi apmetās Kurzemes
ziemeļrietumu daļā. Labvēlīgus apstākļus tam radīja lielie Ugāles – Dundagas –
Zūru – Zlēku meža masīvi.
Puzes – Piltenes partizānu grupu, kas bāzējās Zūru meža
masīvā, tajā laikā vadīja Kārlis Brīvnieks. Viņa rīcībā bija vairāk nekā 40 vīru,
kas bija izvietoti Zūru meža masīva centra bunkuros. "Meža brāļi"
dzīvoja noslēgti. Ar ārpasauli viņus saistīja sakari un vienības avīzes
"Kurbads" eksemplāri, ko viņi izplatīja tautā.
1946.gada 23.februārī apmēram bataljonu liela čekas
speciālā karaspēka vienība, kas atbrauca automašīnās, ielenca partizānu
nometni. Bija dziļš sniegs, sals sasniedza -30 grādus. Pēc pēkšņā uzbrukuma
partizāni, būdami pat nepietiekami apģērbti, bija spiesti atšaudīties un
atkāpties. Drosmīgais partizāns Pēteris Šāvējs, iedams pa dziļo sniegu visā
augumā, bez ieroča nesis vēl arī radio un "Kurbada" materiālus.
Okupantu ložmetēja kārta ķēra viņu vēderā. Ievainotais lūdzis, lai viņu
nošauj. Roberts Krastiņš izdarīja viņa pēdējo lūgumu. Tūlīt ienaidnieka lode
izdzēsa arī Krastiņa dzīvību. Smagi ievainoja Albertu Grāvelstiņu. Viņš nošāvās
pats. Eduards Trapāns ievainots izgāja no ielenkuma. Izlaušanās laikā pulkvedis
Rūdolfs Opmanis stāvējis piespiedies pie lielas egles stumbra. Kad kāds
partizāns pieskārās viņa plecam, pulkvedis sabruka jau miris. Pulkvedis Opmanis
nebija uzņēmies šīs grupas vadību aizbildinoties, ka nepazīstot vietējos
apstākļus.
Uz kvartālstigas krustojuma bija novietoti divi
ložmetēji. Partizāni caur egļu biezo jaunaudzi piezagās tiem klāt un ar
mašīnpistoļu kārtām iznīcināja ložmetēju apkalpes. Un ceļš vaļā. Uz nākošās
stigas priekšā čekistu ķēde. Partizāni, slēpjot pēdas, kas nodevīgi palika
sniegā, sadalījās. Daļa aizgāja uz Kabiles grupu. .Alfrēds Krūziņš un Ēriks
Vangrovs uz Ventspils pusi. Liela daļa partizānu šķērsoja dzelzceļu un šoseju. Pāri
Rindas upei tie nonāca Puzes "Betmejos". Saimnieks Einārs Anderšmits
ragavās aizveda ievainotos un ložmetēju uz meža siena šķūni. Rēboku ģimene no
tuvējām "Purmaļu" mājām sniedza "meža brāļiem" nesavtīgu
palīdzību.
Sadursmes vietā palika kritušie partizāni: pulkvedis
Opmanis, Pēteris Šāvējs, Jānis Sēkliņš, Rūdolfs Kļava, Alfrēds Grāvelstinš, mežkopis
Bruno Auers, Maksis Ķērpe un Roberts Krastiņš. Seši no viņiem tika apbedīti
kaujas vietā Zūru mežā tā sauktajā "Vārnu Valkā", kur 1992.gada
20.jūnijā tika atklāts un iesvētīts piemineklis kritušajiem cīnītājiem. (5.
attēls).
16. ĪLES KAUJA
Jelgavas apriņķa Lielauces pagasta Īles un Zebrenes
tuvumā 300 m ziemeļos no "Priedīšu" mājām bāzējās Kārļa Kraujas
apvienotā latviešu – lietuviešu 30 partizānu grupa. Viņi savai mītnei bija
izvēlējušies un izveidojuši 45 m garu pazemes bunkuru ar vairākām ejām.
1949.gada 17.marta agrā rīta tumsā čekas sevišķo uzdevumu
karaspēka 36. kājnieku pulka trieciengrupa 150 cilvēku sastāvā NKVD virsnieka
vadībā tuvojās "meža brāļu" mītnei. Zemnīcā atradās 24 partizāni.
Uzbrukuma dienā bunkurā nebija komandiera: Kārlis Krauja un Jūlijs Krusts ar
diviem partizāniem bija aizgājuši pie attālāk dzīvojoša kurpnieka. Bet pastāv
nopietna versija, ka partizānu bunkura uzrādītājs bijis Krusts-Kaminskis.
Uzbrukumu
sīki aprakstījis kaujas aculiecinieks Modris Zihmanis. Lūk. viņa teiktais:
"Naktī bunkurā atgriezās pieci lietuvieši (no
septiņiem), kuri novēroja krievu karspēka automašīnu kustību uz Jelgavas –
Auces šosejas.
Pulksten četros atskanēja trauksmes zvans. Pēc pāris
desmit minūtēm posteņa vīri jau atklāja automātu uguni. Alfrēds Šķēle ("Dionijs")
steidzas ar rokas ložmelēju MG-42. Atgāza bunkura vāku un raidīja ložu kārtas,
kamēr ievainots atkrita ejā.
Ielencēju lodes sijājās kā zirņi un sašķaidīja bunkura
vāku. Partizāni ieceļ ložmetēju bunkurā, lai tas netraucētu mest rokas
granātas. Kad tas izdarīts, šaušana pieklust. Tūliņ atkal ierejas krievu ložmetēji
un automāti, jo izmestās granātas tos neaizsniedz. Laiks iet.
Tā kā apkārtne ir nominēta, partizāni nostājas pa diviem
bunkura ejā, lai pēc mīnu iedarbināšanas dotos triecienā un izlauztos no
bunkura, kamēr vēl rīta krēsla. Ir izliktas pavisam 12 mīnas. Vīri pievieno
akumulatoru mīnu sadales dēlim. Atskan grandiozi sprādzieni, bunkurs it kā
palecas, no griestiem birst smiltis. Džinkst ausīs. Ārā dzirdami vaidi. Atkal
sāk džinkstēt lodes. Izlauzties nav iespējams. Benedikts nokomandē lietuviešus
pielādēt pusautomātiskās šautenes SVT-IO un uzsākt pozīciju karu.
Pēcpusdienā nolemjam rakt zemē jaunu eju un ar 82 mm
mīnmetēju izcirst sev ceļu, jo mūsu rīcībā ir 30 mīnas. Taupām patronas. Ienaidnieks
sasalušajā zemē nevar ierakties, tāpēc izmanto mīnu izrautos krāterus. Ievaino
Miku. Esam pa trīs katrā ejā. Izsviežam pa rokas granātai. Ievainotais Šķēle
lūdz, lai viņu nošauj. Ejā ienāk Harijs Jākabsons, iziet no tās caur lūku un,
izslējies visā augumā, raida tiešā tēmējumā garas mašīnpistoles kārtas. Viņš
turas taisni, līdz ložmetēja kārta to burtiski nogriež, un viņš nedzīvs atkrīt
atpakaļ. No izšautām patronām bunkurā sākam paši smakt savās pulvergāzēs.
Pieplokam zemei atelpoties. Dāži vemj. Lietuvietim Smilgām nervu šoks.
Lietuvietis Klonis paziņo, ka viņš nošausies. Atskan šāviens un smags kritiens.
Mūsu "Mičmanis" – Pēteris Kļaviņš arī nošaujas.
Spēcīga detonācija bunkura griestos. Tajos paveras
caurums, ienesot svaiga gaisa strāvu. Pa spraugu iekšā lejas benzīns un krīt
rokas granātas. "Miks" – Voldemārs Siliņš nokrīt kā pļauts. Platais –
kontuzēts. Ārā atskan balsis abās valodās, lai lienam ārā. Gaisma ejas, tuneļa
galā. Lienam uz to. Esam ārā. Karavīri ielaiž bunkura lūkā, uz rokām turēdami,
kādu zaldātu. Īsa mašīnpistoles kārta, un ielaistais zaldāts nedzīvs tiek
izvilkts ārā. Tas mūsu pavāra – Koha darbs. Kamēr sasien rokas, dzirdama vēl
īsa kārta. Kohs izdzēš savu dzīvību."
Kaujā tika nogalināti 15 partizāni un sagūstīti 9
partizāni. VDM sastādītais akts liecina, ka čekisti ieguvuši šādus ieročus: 82
mm mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložmetēju, 11 automātus, 9 šautenes,
5 pistoles (6. attēls).
Pēc 43 gadiem Latvijas Brāļu kapu komitejas
priekšsēdētājs E.Upmanis un viņa domu biedri I. Zicāne un E. Būmanis neļāva
vienu zārku ar 15 varonīgo partizānu mirstīgām atliekām apglabāt Brāļu kapos.
To izdarīja dzīvi palikušie partizāni un zemessargi 1992. gada 14. novembrī,
pārapbedot kritušos cīnītājus Virku kapos Dobelē. "Meža brāļu"
mirstīgās atliekas iesvētīja katoļu mācītājs Kastitis Romanausks un prāvests
Augusts Ālers. Pēdējo godu kritušajiem atdeva no GULAG-a atgriezušies cīņu
biedri: Modris Zihmanis. Alfons Kalniņš un Augusts Legzdinš.
PĒCVĀRDS
Latvijas kartē kauju plānā atzīmēta arī kureliešu
atrašanās vieta Ziemeļkurzemē. Ģenerāļa Kureļa štābs atradās Usmas pagasta
"Stiklos" jeb Anhaltē. Tā kā par to jau ir samērā daudz rakstīts,
šeit nekāda informāciju nesniegsim. Kureļa štābs padevās bez kaujas, izņemot
Rubeņa rotu, kas vāciešiem nodarīja lielus zaudējumus.
Pēckara partizānu darbības laikā Latvijas teritorijā
notika simtiem sadursmju, atentātu, arestu un terora aktu. Sajās piezīmēs
centos atspoguļot dažus nozīmīgākos notikumus no tiem. Iespējams, ka bez kartē
norādītājām partizānu atrašanās vietām Latvijā varētu būt vēl citas vietas,
kur arī notikusi "meža brāļu" darbība. Par attiecīgiem lasītāju
norādījumiem būšu pateicīgs.
Donats GREIZIS
Ogrē 1996.gada 5.februārī
Datorsalilkums – Ilgvars
Cīrulis, 7547042 Rediģējis Ilgvars
Cīrulis