© Vilis Bukšs
***
vēl esmu tas…
no satikšanās ar Skolotāju atgriezos noguris, bet laimīgs…
jo vēl neesmu brīvs,
vēl neesmu tīrs, vēl neesmu zinošs…
jo vēl esmu atkarīgs,
vēl esmu piesārņots,
vēl esmu antiņš…
…vēl esmu tas, kas rej, cieš, kam salst…
***
esence…
Vecais vīrs teica, – Tu saki, nevar būt?… Tad skaties un uzmanīgi vēro…
Viņš paņēma deviņas collas garu naglu un iegriezis savā platajā plaukstā, ar skaistu atvēzienu to ietrieca trīscollīgā priedes dēlī… – Tas ir tikai naglas ceļš, bet esence citur, – ar stangām no dēļa naglu izvilcis, viņš teica.
– Būtība ir mīlēt to, kam dod. Nav svarīgi, ko tu dod, vai rozi rokā, vai šķēpu sirdī… Svarīgi, dot ar mīlestību…
Es biju nesaprašanā… Vecais vīrs, redzot manu apjukumu, vēlreiz lika ieklausīties. – Viss var būt un saproti pareizi šo vārdu jēgu. Radīt un ārdīt var tikai mīlot…
