***
Es dzīvoju Greizo Spoguļu karaļvalstī!… Šeit viss ir tā, ka vēl šobrīd es nesaprotu – vai es pats esmu Greizs, vai šī pasaule Greiza… Bet varbūt, pats vārdiņš Greizs šeit Greizs…
Es jautāju Mežam, – Vai ir izeja no Tavas valsts?… Mežs atbildēja: Draugs! Kādēļ tu meklē izeju, ja tu atnācis palīdzēt…
Es jautāju Ūdeņiem, – Vai ir izeja no Jūsu valsts?… Ūdeņi atbildēja: Draugs! Kamdēļ tev izeja, ja tu atnācis mācīties…
Es jautāju Saulei, – Vai ir izeja no Tavas valsts?… Saule atbildēja: Draugs! Kamdēļ tev izeja, ja tu atnācis dzīvot…
Pavasaris…
Sirdī smeldze. Par Dzīvību, kas no miega mostas, lai aizmigtu Mūžīgi…
Atmoda…
bet man skumji… Jo Pavasarim sekos Vasara, Rudens un atkal Ziema kaisīs baltos pelnus…
Viss zied… Bet negantnieks vējš bez atlīdzības rauj ziedlapas un tikai smaida…
Dzīvības kalngals… Viss zaļo, zied un briedina augļus…
Es esmu pļavā. Rokas pret Debesīm pacēlis, kājas zālē iepinis un matus palaidis vējā…
Tā ir tikai jūlijā, kad tūkstoši tūkstošus rada, lai paši tūkstošiem mirtu…
Un tā ir tikai augustā, kad krītošās zvaigznes sadeg, lai no pelniem paceltos Fēnikss…
Rudens!…
Lapu saulainais zelts un krāsu varavīksne izspēlē gada negaidīti retāko joku…
Pirms aizmigšanas pasauli apžilbina ar Mūžīgās DZĪVĪBAS skaistāko mirkli…
Lapas norautas… Noplēstas un iesviestas dubļos…
Un pāri visam zirga kāja ar deviņu naglu dzelzs pakavu…
Ziema!…
Jau trešo dienu snieg… Baltā Pasaule top baltāka un baltāka…
Un baltajā sniegā 99 Mežrozes bērni…
Ziemas izskaņa… Pirmie gājputni lauž sastingušo pasauli…
Un ledus zemei pārlido Saules taurenis…
Pavasaris!…
Aprīļa nakts mēnesnīcā klaigādamas lido meža zosis… Ziemeļnieces, un viņām vēl tāls un grūts ceļš…
Bet putni steidzas… Skrien uz Dzimteni…
Pērkona negaiss…
Pirmie maija pērkona negaisi atgriež Dabu tās pirmsākumā, bez maskēšanās un viltībām…
Zied rudzi…
Tā ir tikai jūnijā, kad rudzu ziedēšanas laikā saules stars nolaižas rudzu druvā pie zilās rudzupuķes…
Ķiršos deg vasara…
Ar katru apēstu ķiršogu es sadedzinu tūkstošiem vasaras atmirgu…
Un tā ir tikai augustā…
Kad krītošajās zvaigznēs sadeg sapņi un baltajos flokšos vasara…
Rudens nelabojams trakulis…
Izputina koku zeltu, notrallina putnu balsis…
Tikai, tikai novembrī zvaigznes visspožākās…
Tikai, tikai novembrī skumjas vissmagākās…
Šajā Gaidīšanas laikā es gaidu Polārzvaigznes skūpstus…
Es gaidu… gaidu Tavus, mana Ziemassvētku Zvaigzne, Tavus pieskārienus…
Laiks, kad skaitu nodzīvotās stundas 2011. gadā…
Saskaitīju! 8723!!! Vēl atlikušas 37…
Janvāris. Ir 2012. gads. Daudziem šajā gadā būs Pasaules gals, bet daudziem – Pasaules sākums…
Man būs Ilgu gads…
uz Dzīvības un Nāves robežas…