Vilis Bukšs
*malēniešiem
Tikšanās Alūksnē
Pavasarīgā 18. marta dienā biju uzaicināts uz tikšanos Alūksnes pilsētas bibliotēkā. Runājām par laika apstākļiem, dabu un cilvēkiem.
Malēnieši vēl nav pazaudējuši interesi par senču ticējumiem un viņi meklē atbildes uz to, kas notiek dabā un telpā ap mums.
Šajās divās tikšanās stundās man nāca apjausma, ka ikviens no mums ik dienu ir dabas, laika un cilvēku vērotājs. Pārliecinājos, ka Maliena (Malēnija) jeb Latvijas ziemeļaustrumi savā sirds skaidrībā un senču ticībā ir tikpat tīri kā zila pavasara debess virs Alūksnes ezera un tumšzaļo egļu mežu nogāzēs saglabājies mirdzoši baltais sniegs.
Esot Alūksnē, vēlreiz pārliecinājos, cik mūsu zemīte Latvija liela un plaša. Pirms mēneša, 20. februārī, biju Tukuma pusē un tur jau ziedēja sniegpulkstenīši un reti kur varēja atrast aizejošās ziemas pēdējo sniegu. Vakar, 18. martā esot Alūksnē, es atradu vairāk sniega un ledus, kā pirms mēneša Tukumā. Lai arī saules pusē zied sniega zvaniņi, ēnā līdz pusdienlaikam zemītē stingums. Uz Alūksnes ezera ledus 10 un vairāk centimetri, bet pie ezera uz sniega Sērsnu mēnesim (marts) atbilstošs sērsnis.
Lai nu kā, bet pārdesmit kilometrus no Alūksnes uz Gulbenes pusi vērīgie malēnieši jau 10. martā manīja pirmos septiņus baltos stārķus… 3. martā Alūksnes pakalnos novērota varavīksne un mazai meitenītei marta saulainajās dienās uz plaukstas uzsēdies zils taurenītis…
Atvadoties kāds 89 gadus padzīvojis vīrs man paspieda roku un teica: Šeit, Malēnijā, gaiss tik dzidrs un dziedinošs, ka bez piepūles var nodzīvot 100 gadus un vairāk… Tam es ticu, jo manas sievas vectēvs, kuram saknes Alūksnes ezera krastos, nodzīvoja 106 gadus…
Prombraucot vēlreiz aizskrēju pie Alūksnes ezera un neviļus pats sev skaļi noskaitīju Kornēlijas Apškrūmas dzejas rindas:
„Tu – ezeru nes priekšautā
Uz pleca – Tempļa kalnu.
Tev vēlu pavasaru daudz,
Vēl vairāk agru salnu”.
Paldies Alūksnes pilsētas bibliotēkai par jauko iespēju pabūt Alūksnē!
*Foto: Alūksnes pilsētas bibliotēka