*** Pilsdrupas uz Viļakas ezera salas 2014. gada februārī
Vilis Bukšs
*Tev
Pēterdienas leģenda
12. jūlijā ir Vecie Pēteri jeb vecā Pēterdiena. Tas ir laiks, kad dzeguze beidz kūkot un lakstīgala dziedāt. Tas ir laiks, kad vējš bērzam norauj pirmās dzeltenās lapas un diennakts gaišais laiks, salīdzinot ar Vasaras Saulgriežiem, sarucis par veselu stundu. Šī diena nozīmīga ne tikai ar zīmēm dabā un ar to, ka daudziem Pēteriem pēc vecā (Jūlija) kalendāra ir Vārda diena (sveiciens viņiem un lai skan līgo), bet zīmīga arī ar vēl kādu senu notikumu pirms vairāk kā 300 gadiem, kas varēja izšķirt Viļakas un līdz ar to arī novada, un iespējams arī Latgales un visas Latvijas likteni…
Pētot laika zīmes un nostāstus par Pēteriem, atcerējos pirms gandrīz 30 gadiem Mūžībā aizgājušo kultūras darbinieku, viļacānu Pēteri Vasiļjevu. Toreiz viņš man izstāstīja mītisku stāstu par to, ka kalniņā, kur tagadējā luterāņu baznīca, zem varenas priedes, kuras tagad vairs nav, Pēterdienā stāvējis Krievijas cars Pēteris I (jeb Pēteris Lielais) un gaidījis Viļakas ezera salas pilskungu… Vēlāk Pētera Vasiļjeva teikto salīdzināju ar paša atrasto un noskaidrojās, ka Pēterdienā, pirms 313 gadiem (1701), Pēteris I gaidījis salas pilskungu uzkāpjam šajā kalniņā (tagadējā luterāņu baznīca) un tam pie Pētera I kājām bija jānoliek Pētera atslēga, kuru saņemot Krievijas cars Pēteris I kļūtu par Ziemeļu pasaules valdnieku. Ja tā notiktu, tad apkārt šim kalniņam, kur somugru senkapi un tagadējā luterāņu baznīca, Pēteris I uzceltu savas impērijas galvaspilsētu Pēterpili jeb Pēterburgu…
Kā stāsta teika, tad uz Viļakas ezera salas uzceltā pils jau pašā pirmsākumā nosaukta par Pēterburgu un tai līdzi dota Pētera atslēga, bet visiem zināmais nosaukums Marienhaus ir tikai segvārds. Pētera atslēga bija iemūrēta īpašā pazemes istabā pilī uz salas, kurai bija jānonāk valdnieka Pētera rokās un tam tad arī būtu jākļūst par Pēteri Lielo jeb Ziemeļu pasaules (Ziemeļeiropas) valdnieku. Arī teika par to, ka Mākoņkalna pils valdniekam bijušas trīs meitas, kuras savos novados dibinājušas pilis: Marija – Marienhauzenu, Rozālija – Rēzekni un Lūcija – Ludzu, ir precizējama. Mākoņkalna pils valdniekam bija trīs meitas un ceturtais bija dēls Pēteris… Marija dibināja Marienburgu (Alūksne), bet dēls Pēteris – Pēterburgu (Viļaka). Lai Pēteri un viņam līdzi doto atslēgu neatklātu svešzemju valdnieki, Pēteris dzīvoja ar segvārdu Mazā Marija un pilij deva nosaukumu „Marienhaus” jeb Mazās Marijas māja. Iespējams, ka Pēteris I zināja teiku par pili ar nosaukumu „Marienhaus” un to, ka pilī dzīvoja Pēteris ar segvārdu Mazā Marija… Bet varbūt pats Pēteris I bija šī Mazā Marija, kurš dīvainā kārtā aizvests uz Maskavu un atgriezies kā Krievijas cars Pēteris I, lai saņemtu savu atslēgu?…
Lai nu kā, bet pirms 313 gadiem ezera salas pilskungs atteicās ierasties pie Krievijas cara Pētera I un atdot Pētera atslēgu. Par tādu nekaunību Pēteris I dusmās zibeņojis un dārdējis kā pērkons (varbūt arī tāpēc Pētera dienu sauc par Pērkona dienu), un pavēlējis Viļakas ezera pili nodedzināt līdz ar zemi un pats devies uz Ņevas krastiem, lai tur būvētu nākamās Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu…
Saņemtu Pēteris I Pētera atslēgu, tagadējā Viļaka būtu Pēterburga un kas to zina, cik lielas impērijas galvaspilsēta būtu bijusi. Bet notika tā, kā notika… Un paldies Dievam, ka tā! Gan kalniņš (somugru senkapi un luterāņu baznīca) palika zaļot un priedes turpina augt. Gan ezers un sala, gan pati Viļaka. Jo šeit Mēs Latvijā, šeit Mēs Latgolā, šeit Mēs Viļakas novadā un šeit Mēs Viļakā! Mēs esam viļacāni!
*Tāds ir šis Vecās Pēterdienas stāsts par Viļaku…
*** Somugru senkapu kalniņš un Viļakas luterāņu baznīca 2014. gada aprīlī