Ielūgums uz pieņemšanu pie Latvijas Valsts prezidenta
Vakar saņēmu ielūgumu, kur Latvijas Valsts prezidents ielūdz
uz pieņemšanu veltītu Latvijas Tautas frontes 25. gadadienai. Atvēru vienu, pēc
tam otru aploksni. Izņēmu ielūguma kartīti un izlasīju. Skumji pasmaidīju,
pirkstos pagrozīju un noliku pie radniecīgiem nu jau vairāk kā desmit līdzīga
satura ielūgumiem…
Protams, es labprāt ierastos Melngalvju namā, Rātslaukumā 7
un kopā ar daudziem citiem tā laika notikumu dalībniekiem atcerētos laiku pirms
25 gadiem. Gan 1988. gada 7. oktobra Vistautas manifestāciju Mežaparkā, gan
Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu toreizējā Kongresu namā 8. un 9.
oktobrī. Bet es piezvanīšu uz norādīto telefona numuru atteikuma gadījumā un
atteikšos…
Atteikuma iemesls ir prozaisks. Man nav tumša uzvalka un nav
arī lieku 100 latu,
lai tādu iegādātos un brauktu pie prezidenta. Protams, var iznomāt un
iegādāties kādu mazlietotu par 25 latiem un braukt uz Rīgu pie Valsts
prezidenta… Var pagausties un nešaubos, ka kāds turīgāks paziņa aizvedīs uz
veikalu, noskatīs glaunu uzvalku, samaksās un uz tirgotāja izbrīnā ieplestām
acīm atbildēs: Nav nekāds joks, pie Latvijas Valsts prezidenta jābrauc… Bet
var arī aizbraukt melni pelēkā džemperī, kurš man joprojām labi saglabājies un
kurā ģērbies es runāju no Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa tribīnes
1988. gada 9. oktobrī…
Tomēr es nebraukšu. Es taču nevērtēju savu Latvijas valsti
tik zemu, lai brauktu pie prezidenta iznomātā tumšā uzvalkā. Tad jau valsti arī
kāds var iznomāt… Es taču lepojos ar savu valsti un gaušanās, ka man nav
tumša uzvalka, tikai grauj tās prestižu… Bet ja es aizbraukšu savā džemperī,
tad izskatīšos kā noplukusi pelēka vārna starp melni spīdīgiem kraukļiem…
Vēlreiz paņēmu ielūgumu un atkal skumji pasmaidīju. Par
sevi, par manu no Rīgas tālo austrumu pierobežu un valsti, kurā cenšoties
godīgi strādāt nevaru nopelnīt tik, lai nopirktu tumšu uzvalku un vienu reizi
25 gados aizbraukt uz pieņemšanu pie Latvijas Valsts prezidenta…